Mēs visi agri vai vēlu nonākam līdz brīdim, kad jāsatiek otra ģimene. Un, jā – tas pats mani sagaidīja, kad attiecības kļuva nopietnākas.
Viņš teica: “Aizbrauksim ciemos pie manas mammas, iepazīsieties.” Es piekritu. Protams! Kā nu ne – tas taču svarīgi. Sarunājām, sapucējos, nopirkām puķes un braucām uz Rūjienu. Mierīgs ciemats, jauks lauku gaiss, šķita, ka nekas nevar noiet greizi.
Bet dzīvē viss mēdz notikt citādāk, nekā plānots.
Un jā, šis stāsts mierīgi varētu kļūt par anekdoti. Tikai toreiz man vispār nebija smieklīgi.
Braucām iepazīties ar vīramāti uz Rūjienu… vietā man gar seju aizlidoja ola
Mans topošā vīrs jau bija iepazinies ar maniem vecākiem, un nu pienāca mana kārta – doties ciemos pie viņa ģimenes. Kā pieklājas – nopirkām kūku, desiņas un vēl šo to ceļam, sapucējos, noskaņojos un devāmies uz viņa vecāku māju Rūjienā. Mierīgs lauku ciemats, mājas ar ābelēm, klusums – šķita, būs patīkams vakars.
Piebraucam pie mājas, un viņš pēkšņi saka:
– Tu pagaidi te uz soliņa, es iešu apskatīties, vai viss kārtībā.
Mazliet dīvaini, bet labi – apsēdos uz soliņa pie terases un gaidu. Pēc brīža viņš iznāk ārā, acis lielas un sejas izteiksme tāda… ne visai pārliecinoša.
– Zini, varbūt tomēr braucam kādu citu reizi.
Es: – Kā lūdzu? Mēs tikko mērojām 30 kilometrus, viss jau sagatavots, un tagad – “nākamreiz”?
Nē, es biju noskaņojusies un uzstāju: – Ejam tagad!
Ieejam mājā. Novelkam apavus, ieejam istabā – un man gar galvu aizlido vistas ola.
Jā, īstena ola, nevis metaforiski. Reāla, pilna ola. No otras istabas.
Un ne jau nejauši – precīzi mērķēta.
Blakus – bļodas ar olām, uz dažām krustiņi, uz citām nullītes. Turpat stāv mazs inkubators uz žurnālgaldiņa. Uz dīvāna – viņa mamma. Blakus uz grīdas – bļoda ar gan vistu, gan zosu olām.
Un tālāk – aina kā no teātra.
Tēvs viņai kaut ko saka, un viņa smagi nopūšas, paceļot olu gaisā. Vārdi ieskanas nedaudz skaļāk nekā parasti, un virtuvē ieplūst dzīvība. Tik aizrautīgi, ka viņi pat nepamana, ka esam ienākuši.
Mēs ar viņu stāvam kā iemūrēti. Viņš mēģina:
– Mamm, tēti… mēs te…
Bet viņi – turpina kā ierasts. Vārdi lido, ola lido. Ja vēl būtu pāris olas, viena noteikti būtu trāpījusi man.
Pa sienām, pa grīdu, pa plauktiem – visur olu šļaksti. Īsāk sakot, kur lidoja – tur piezemējās. Beidzot, kad olas beidzās, māte tā vienkārši pagriežas, ierauga mūs un – it kā nekas nebūtu noticis – pasmaida:
– Ā, jūs jau klāt! Prieks iepazīties!
Pēc tam mēs palīdzējām visu sakopt – slaucījām olu pēdas no sienām un mēbelēm. Māte aizgāja uz virtuvi klāt galdu, un… te pēkšņi saskrien radinieki! Vai nu viņa kādam piezvanīja, vai kāds redzēja, ka mašīna pagalmā – bet māja pēkšņi pilna. Visi sēž, smejas, ēd, sarunājas.
Un jā – uzņēma mani ļoti sirsnīgi. Kā savējo.
Pēc kāda laika, kad viss jau bija mierīgi, jautāju viņa mammai:
– Kāpēc uz olām zīmēti krustiņi un nullītes?
Viņa mierīgi paskaidroja:
– Lai zinātu, kuru pusi esmu jau apgriezusi inkubatorā. Tā ir mana sistēma.
Šo iepazīšanos es neaizmirsīšu nekad.
Fotogrāfijas no tās reizes nav – bija pārāk nepiemērots brīdis, lai domātu par telefonu. Bet nākamajās vizītēs jau viss bija mierīgi – paņēmu līdzi arī brāli un bērnus, visi smējāmies par “olu incidentu”, kas tagad jau kļuvis par mūsu ģimenes leģendu.
Un jūs? Vai jums kādreiz ir gadījies tik spilgts pirmais iespaids par topošo radinieku mājām?
Droši dalieties savos stāstos – kāda ola, kāds pīrāgs vai kāds pārsteigums noteikti ir bijis arī jums!
