— Kur tu sataisījies iet ar manām mantām? — šis teikums skanēja kā negaidīti atvērtas skapja durvis
Es jau turēju plaukstu uz aukstā roktura, iepirkumu maisiņš pavilka uz leju, tajā čaukstēja kleitas, bikses, blūze ar akurātu apkaklīti.
Uz mirkli likās, ka grīda nodreb. Es pagriezos un ieraudzīju Karīnu: vaigi sarkani, acis mirdz, lūpas savilktas. Uz dīvāna – manas drēbes, tikko izkrautas un uzreiz noraidītas. Vēl pirms stundas likās, ka daru labu darbu. Bet tagad kļuva šauri gaisā, kā maršruta autobusā lietainā vakarā.
— Karīn, — es izelpoju, — tās ir manas mantas.
— Tagad jau it kā vairs nav, — viņas balss skanēja. — Tu taču pati atnesi. Un vispār, es domāju, tu nopirksi normālas, jaunas. Ne šito…
Vārds aizķērās gaisā kā aizkars uz norauta āķa. Es neko neatbildēju. Saspiedu rokturi, piespiedu maisiņu pie sāniem un spēru soli koridorī. Durvis aiz muguras aizvērās dobji, kā aizvērta nodaļa. Kāpņu telpā smaržoja pēc zupas un kādas matu krāsas. Es gāju lejup un domāju tikai par vienu: cik ātri labi žesti pārvēršas pretenzijās, ja sastopas ar citu cilvēku fantāziju par to, kā tev “jābūt”.
Ja man vakar kāds jautātu, kāda ir mūsu ar Karīnu draudzība, es atbildētu: stipra, tikai mums ir atšķirīgi raksturi. Es esmu Līga, praktiska un pacietīga. Karīna ir ekstraverta stihija. Viņai vienmēr kaut kas nav kārtībā: alga “sarukusi”, vīriešu pasaule ir nežēlīga, šefs — ne tāds, bet spogulī — “maisiņi manu sapņu lielumā”. Mēs bijām pieradušas smieties par viņas hiperbolām.
Taču bija arī replikas, pēc kurām smiekli aizķērās. Kad satikāmies kafejnīcā, sākās viens un tas pats:
— Līga, tev atkal kurpes — uh. Kā no glancēta žurnāla, — viņa skaļi nopūtās, lai dzirdētu blakus galds. — Bet es staigāju kā putnubiedēklis. Naudas vispār nav. Kaut man būtu kaut viena pieklājīga kleitiņa.
— Karīn, — es parasti atbildēju, — tu taču pati nesen nopirki džemperi.
— Tas ir diegs, nevis džemperis, — viņa teatrāli saviebās. — Tajā var tikai kartupeļus mizot.
Es klausījos, māju ar galvu, jutu līdzi. Es mīlu apģērbu — ne zīmolu dēļ, bet sajūtas dēļ, ka audums pieguļ, kā vajag, un tu pēkšņi kļūsti nedaudz drosmīgāka. Skapī karājās drēbes, kuras es gandrīz nenēsāju: izmēri mainījās, stils mainījās, notikumi prasīja citu. Pārdot — nav mans talants, izmest — roka neceļas. Un es nodomāju: kāpēc labumam jāsakrāj putekļi?
— Aiznesīšu Karīnai, — es nolēmu skaļi, aizverot skapja durvis. — Lai uzmēra, ja derēs — paņems. Viņai pašai neērti lūgt, bet te — kā dāvana.
Vakarā zvanu:
— Karīn, klausies, man ir savākusies paka ar lieliskām mantām. Kleitas, bikses, pāris blūzes. Viss tīrs, akurāts. Gribi, atnesīšu?
— Tiešām? — klausulē nozvanīja entuziasma zvaniņi. — Tu esi zelts. Atnāc šodien, esmu mājās.
— Pēc darba ieskriešu, — es pasmaidīju. — Paskatīsies, kas der.
— Urā! — Karīna pat sasita plaukstas telefonā. — Citādi es jau nogurusi izskatīties pēc askētes.
Es noliku klausuli un sajutu dīvainu siltumu: it kā neliels mezgls pasaulē būtu atrisinājies. Karīnas priekšnamā vienmēr smaržoja pēc spilgtiem gaisa atsvaidzinātājiem un saldas šampūna. Viņa atvēra durvis nekavējoties, it kā būtu stāvējusi aiz tām, gaidot “laimes kurjeru”.
— Lūk, viņa! — viņa ievilka mani dzīvoklī un, neļaujot novilkt mēteli, jau vilka maisiņu pie dīvāna. — Ātrāk dod, kūstu no ziņkārības!
— Pagaidi, vismaz tēju uzliešu, — es iesmējos, sekojot viņai.
— Pēc tam, — viņa atmeta ar roku. — Vispirms drēbes.
Es izkrāmēju saturu: mīksta, pelēka pieguļoša kleita, melnas bikses ar labu piegulumu, piena krāsas blūze, zila kleita ar pārloku, šalle ar smalku apdruku. Viss izskatījās cienīgi. Ne pagājušā gadsimta izpārdošana, ne sveši pūciņi. Manas. Siltas. Karīna svilpa:
— Nav slikti… — viņa noteica. — Tas ir… nu…
Viņa paņēma pelēko kleitu, pielika sev pie spoguļa, piemiedz acis.
— Klausies, tā tev piestāv, — es teicu. — Uz darbu — super.
— Aha… — Karīna pagriezās ar sāniem, pēc tam ar seju, lūpas saviebās. — Stils kaut kāds… ēēē… nav “šodienas”.
— Varbūt uzmērīsi? — es ieteicu. — Uz pakaramā ir viens, uz figūras — pavisam cits.
— Tūlīt, — viņa nomurmināja un uzreiz nolika malā. Pastiepās pēc biksēm. — Šīs… it kā nekas. Bet…
— Bet?
— Nu, tās taču ir… lietotas, — viņa pasmaidīja, it kā būtu palūgusi pielikt vēl sāli. — Tu mani saproti: es sapņoju par jaunu, tiešām jaunu. Zini, kad etiķete smaržo pēc veikala?
Es sastingstu.
Lasi vēl: Dzirdēju, kā vidusskolas draudzenes apspriež mani aiz muguras un lūk, mans plāns, kā atbildēt
— Karīn, es taču teicu: tās ir manas mantas. Tās ir kā jaunas — uzvilktas pāris reizes. Es domāju, tev būs…
— Es domāju, tu man nopirksi, — viņa klusi teica, un balsī iezagās kas cits. — Tu tik daudz skaistu lietu nēsā. Tev — sīkums. Bet man — notikums. Es jau biju izvēlējusies, starp citu, savā galvā: vienkārša melna kleita un gaišas laiviņas. Tu redzētu, kā es tajās…
— Stop, — es pacēlu plaukstu. — Tu… tiešām gaidīji, ka es tev nopirkšu jaunu garderobi?
— Nu, ne garderobi, — viņa vicināja rokas. — Vienkārši pāris lietas. Tu taču vienmēr saki, ka tev patīk sagādāt cilvēkiem prieku.
— Patīk, — es pamāju. — Kad to nelūdz kā parādu.
Viņa samirkšķināja acis. Istaba sarāvās. Es pēkšņi ieraudzīju putekļus uz viņas svečturiem, šķībi gulošus žurnālus, nenoņemtas cenu zīmes uz dekoratīvajiem spilveniem.
— Līga, — Karīna uzmanīgi noteica, — nu neapvainojies. Es vienkārši… cerēju. Bet tas… — viņa pamāja uz dīvānu, — nav īsti tas.
— Sapratu, — es teicu, un balss negaidīti kļuva mierīga. — Tad es paņemšu atpakaļ.
— Pagaidi, — Karīna sarāvās. — Bet, ja nu man vēlāk iepatīkas? Atstāj uz laiku.
— Nē, — es pakratīju galvu. — Labāk paņemšu. Atradīšu tām citu māju.
Es sāku likt mantas atpakaļ. Auduma čaukstēšana bija skaļāka par mūsu elpošanu. Karīna klusēja, bet tad norāvās no vietas:
— Kur tu sagatavojusies iet ar manām mantām?
Vārdi skanēja kā plīstošs balons. Es neko neteicu, paņēmu maisiņu, gāju pie durvīm. Mājās es noliku maisiņu uz krēsla un ilgi mazgāju rokas, it kā būtu uzsūkusi svešas problēmas. Telefons klusēja, un šajā klusumā bija atvieglojums. Bet tas ilga ne ilgi. Ekrānā parādījās: “Paziņojums: jūs vairs nevarat rakstīt šim lietotājam.” Karīna mani nobloķēja visur — it kā izdzēsa ar dzēšgumiju no savas realitātes.
Es staigāju pa virtuvi, līdz nolēmu piezvanīt Lāsmai — mūsu kopīgai paziņai, mierīgai un līdzenai, kā vakara upe.
— Lāsma, sveika, — es teicu. — Tu šobrīd neesi aizņemta?
— Tev — nē, — viņa iesmējās. — Kas noticis?
— Stāsts. Aiznesu Karīnai savas mantas — labas, akurātas. Bet viņa… gaidīja jaunas. Teica, domāja, es nopirkšu. Apvainojās un nobloķēja. Es stāvu un nesaprotu: vai es esmu ku kū vai pasaule?
— Ļauj uzminēt, — Lāsma nopūtās. — Vispirms — “visiem viss ir, bet man nekas”, pēc tam — “tu taču esi laba, nopērc man”, pēc tam — “tu esi vainīga, ka nenopirki”. Izklausās pēc Karīnas.
— Mēs taču draudzējāmies, — es spītīgi teicu. — Vai man tikai likās?
— Draudzējāties, kamēr tu iekļāvies viņas pasaules redzējumā, — mierīgi atbildēja Lāsma. — Tajā ir “sponsori” un “scenāristi”. Pirmie — dod, otrie — ir vainīgi, ka nedod. Bet tu nolēmi kļūt par cilvēku. Šajā lugā tev nav lomas.
— Skan nežēlīgi, — es mēģināju pasmaidīt. — Bet precīzi.
— Paklausies, man kāpņu telpā ir meitene, viņa tikko sāka strādāt pēc dekrēta. Viņai tiešām nav ko vilkt mugurā. Viņa ir klusa, nav lepna. Tavas izmēra mantas. Gribi — nodošu caur sevi?
— Gribu, — es izelpoju, it kā no manis būtu izņemts akmens. — Ļoti gribu.
— Un vēl, neuztraucies. Karīna atradīs sev jaunu “labo feju”. Tev — ir kas cits. Tev ir spēja radīt siltumu tur, kur to pieņem.
— Paldies, — es teicu. — To man vajadzēja dzirdēt.
Mēs vēl papļāpājām par sīkumiem. Pēc tam es uzrakstīju zīmīti: “Ja nederēs — lūdzu, atdodiet atpakaļ. Un nekaunieties, tā ir dāvana.” Akurāti saliku mantas, pievienoju iesāktu dārgu smaržu flakonu — mīļākā smarža man ir par stipru, bet kādam kļūs par prieku. Nākamajā dienā es satikos ar Lāsmu pie Origo. Bija vējains rīts, tramvaji zvanīja, lapas pinās garāmgājēju auklās.
— Nu paskaties uz sevi, — Lāsma pasmaidīja. — It kā no pleciem būtu nokritis maiss.
— Tā arī ir, — es pamāju.
— Ejam, viņa dzīvo blakus, — Līga aizveda mani uz pagalmu ar bērnu laukumu. — Es jūs iepazīstināšu, un tad — kā izlemsiet.
Uz lieveņa mūs sagaidīja tumšmataina meitene pelēkā džemperī.
— Šī ir Vika, — iepazīstināja Lāsma. — Vika, šī ir Līga. Viņa atnesa to, ko apspriedām.
— Labdien, — Vika samulsa, bet skatiens bija tiešs. — Man ir ļoti neērti, godīgi. Es varu visu atdot, ja…
— Jums nekas nav jādara, — es teicu. — Vienkārši uzmēriet. Ja derēs — lai tas ir jūsu jaunais sākums.
Mēs uzkāpām viņas dzīvoklī: bērnu zīmējumi uz sienām, uz galda — krūze ar atdzisušu kakao, uz krēsla — akurāti salikta žakete. Vika uzmanīgi izņēma piena krāsas blūzi, pārvilka ar pirkstiem pa apkaklīti, it kā baidītos sabojāt līniju.
— Kāds audums, — viņa čukstēja. — Un izmērs… mans. Vai es drīkstu…
— Protams, — es pamāju.
Viņa paslēpās istabā, iznāca pēc minūtes un sastinga durvīs, kā filmā. Blūze derēja ideāli.
— Es jūtos kā cita, — viņa teica un pēkšņi iesmējās. — Precīzāk — it kā atkal es.
— Tev piestāv, — Līga teica patiesi.
Vika uzmērīja pelēko kleitu, pēc tam bikses. Katra mērīšana pārvērtās par maziem svētkiem. Es pieķēru sevi pie tā, ka smaidu līdz ausīm, it kā tas būtu noticis ar mani. Tas bija tas pats siltums, tikai pretējā virzienā — tas atgriezās.
— Es nezinu, kā jums pateikties, — Vika uzmanīgi salika to, kas nederēja. — Bet, kad man būs brīvs laiks, es izcepšu pīrāgu. Jebkuru. Man ir laba recepte ar karamelizētiem āboliem.
— Norunāts, — es iesmējos. — Es atnākšu pēc pīrāga un ziņām. Un, ziniet… paldies jums.
— Par ko? — viņa brīnījās.
— Par to, ka pieņēmāt, — es atbildēju. — Tas nav tik vienkārši, kā izskatās.
Pie kāpņu telpas mēs uzkavējāmies uz pāris minūtes. Vējš smaržoja pēc kafijas no kioska un slapjas mizas.
— Redzi? — Lāsma piemiedza ar aci. — Pasaule prot salikties par labu tiem, kas izvēlas sevi. Un tiem, kas prot dalīties bez gaidām.
— Aha, — es teicu. — Galvenais — laikus ieraudzīt, kur dalīties ar jēgu, un kur — veicināt kaprīzi.
— Karīna uzrakstīs, — Lāsma pieļāva. — Kad beigsies “jauno cilvēku” krājumi.
— Varbūt, — es paraustīju plecus. — Bet man tagad ir jauns ieradums: pārbaudīt, kur mans labestība strādā, un kur to noraksta kartē “jāuzdāvina”.
Vakarā es saliku skapī atlikušās mantas, kuras man vēl kalpoja. Uz viena plaukta noliku tukšu kasti, uz kuras ar marķieri uzrakstīju: “Dāvināt”. Tas bija mans mazais protests pret paralēlajām realitātēm — tām, kur tavam “paldies” ir jāskan bezgalīgi, bet svešas gaidas diktē tavu dzīves scenāriju. Iezvanījās telefons. Ekrānā — nepazīstams numurs. Es pacēlu klausuli.
— Sveika… — balss bija piesardzīga. — Tā ir Karīna. Zvanu no sveša. Nu… tu laikam nojauti.
— Sveika, — es atbildēju mierīgi. — Klausos.
— Es… — viņa dziļi ievilka elpu. — Varbūt es toreiz biju asa. Vienkārši diena bija briesmīga, un… Nu, īsi sakot, kur tu liki tās kleitas?
— Atrada jaunu māju, — es teicu.
— Ā. Nu labi. Es te nodomāju… Vari aizdot melno kleitu? Es atdošu, tiklīdz…
— Karīn, — es pārtraucu maigi. — Es priecājos palīdzēt, kad tā tiešām ir palīdzība. Bet es neesmu banka, veikals vai sponsors. Mēs esam draudzenes vai kas?
— Draudzenes, protams, — viņa steidzīgi atbildēja. — Vienkārši man…
— Saprotu, — es pamāju, lai gan viņa neredzēja. — Un man ir svarīgi, lai mūsu draudzība balstītos uz cieņu. Ne uz pretenzijām. Es tev nepirkšu mantas. Un aizdot arī neesmu gatava. Ja gribi — nāc ciemos, pasēdēsim, parunāsim, paskatīsimies filmu. Es tevī skumstu kā pēc cilvēka, Karīn. A ne kā pēc bezgalīga lūguma.
— Tu esi mainījusies, — beidzot Karīna teica.
— Droši vien, — es piekritu. — Es pārstāju jaukt laipnību ar pienākumu. Un sūdzību — ar lūgumu.
— Tas ir aizvainojoši, — viņa nočukstēja.
— Varbūt. Bet patiesība kliedē aizvainojumus ātrāk nekā dāvanas, — es atbildēju.
— Labi, — Karīnas balsī sakrakšķēja ledus. — Ja jau tik gudra — dzīvo. Un savu pīrāgu ēd pati.
— Pīrāgs būs ar karamelizētiem āboliem, — es nespēju nepasmaidīt. — Es tevi tāpat aicinu uz tēju. Bez nosacījumiem.
— Redzēsim, — Karīna noteica un nolika klausuli.
Es noliku telefonu uz palodzes. Logā lija lietus, kaimiņu māju logi mirgoja kā mazi televizori, kāds smējās zem loga, kāds bāra suni. Es pēkšņi sajutu milzīgu, klusu atvieglojumu. Tā ir sajūta, kad tu beidz justies vainīga par to, ka citam ir savs scenārijs. Es piezvanīju mammai, gribu pārbaudīt realitātes adekvātumu.
— Mammu, iedomājies: aiznesu paziņai mantas — labas, manas. Bet viņa apvainojās, ka es nenopirku jaunas. Kā tev tāds stāsts?
— Tā gadās, — mamma teica vienkārši, kā vāra zupu. — Cilvēki dažreiz dzīvo nevis tavā, bet savā pasakā. Viņu pasakā feja nāk ar maisiem no dārga veikala. Bet pieaugušām fejām ir cita superspēja — teikt “nē” un nepārvērsties par ķirbi.
— Aha, — es iesmējos. — Bet es domāju, fejām ir spārni.
— Tām, kas saka “nē” laikā, — arī, — atbildēja mamma. — Ej ēst. Kad tu esi izsalkusi, tev visas problēmas skan skaļāk.
— Labi, — es pasmaidīju. — Starp citu, es varbūt vēlreiz pārskatīšu skapi. Tur ir svārki, kas sen lūdzas piedzīvojumus.
— Atved man, — mamma atdzīvojās. — Es tos pielāgošu un aiznesīšu uz vietējo palīdzības centru. Tur meitenes ir tik pateicīgas. Tu redzētu viņu acis!
— Lūk, — es teicu. — Lūk, kur ir īstā maģija.
Mēs vēl nedaudz parunājām par kaimiņu kaķi, par to, kā mūsu pagalmā atkal pārstādīja bērzu, un par to, ka Līgai ir garšīgas pīrāgu receptes. Es noliku klausuli un sāku griezt ābolus — solījumi ir jāpilda pat pret sevi.
Karamele čaukstēja pannā kā lietderīgi argumenti, kas neienāca prātā īstajā brīdī. Es izrullēju mīklu, ieliku šķēles, dāsni apbēru ar kanēli. Virtuvē smaržoja pēc siltuma un kaut kā pareiza. Kad pīrāgs iznāca no cepeškrāsns, es nolauzu mazu gabaliņu un iečukstēju tukšajā istabā:
— Par tiem, kas prot lūgt. Un par tiem, kas mācās atteikt.
Saldā garoza ieplaisāja, un es pasmaidīju. Ziniet, es daudzkārt pārliecinājos: cilvēki tiešām dzīvo savās realitātēs. Bet man tagad ir sava. Tajā laipnība ir izvēle, nevis līgums. Tajā mantas atrod tos, kam tās tiešām ir vajadzīgas. Un tajā draudzība nav par “tev jādod”, bet par “esmu blakus”.
A ja kāds atkal vēlēsies jaunas kurpes uz mana rēķina — man ir vienkārša atbilde. Tējkanna, divas krūzes, pīrāgs un saruna bez prasībām. Ja neapmierinās — durvis, kas prot maigi aizvērties. Un rokturis, kuram es pieskaros ar pārliecinātu plaukstu.
