Es pieķēru sevi pie tā, ka smaidu līdz ausīm, it kā tas būtu noticis ar mani. Tas bija tas pats siltums, tikai pretējā virzienā — tas atgriezās.
— Es nezinu, kā jums pateikties, — Vika uzmanīgi salika to, kas nederēja. — Bet, kad man būs brīvs laiks, es izcepšu pīrāgu. Jebkuru. Man ir laba recepte ar karamelizētiem āboliem.
— Norunāts, — es iesmējos. — Es atnākšu pēc pīrāga un ziņām. Un, ziniet… paldies jums.
— Par ko? — viņa brīnījās.
— Par to, ka pieņēmāt, — es atbildēju. — Tas nav tik vienkārši, kā izskatās.
Pie kāpņu telpas mēs uzkavējāmies uz pāris minūtes. Vējš smaržoja pēc kafijas no kioska un slapjas mizas.
— Redzi? — Lāsma piemiedza ar aci. — Pasaule prot salikties par labu tiem, kas izvēlas sevi. Un tiem, kas prot dalīties bez gaidām.
— Aha, — es teicu. — Galvenais — laikus ieraudzīt, kur dalīties ar jēgu, un kur — veicināt kaprīzi.
— Karīna uzrakstīs, — Lāsma pieļāva. — Kad beigsies “jauno cilvēku” krājumi.
— Varbūt, — es paraustīju plecus. — Bet man tagad ir jauns ieradums: pārbaudīt, kur mans labestība strādā, un kur to noraksta kartē “jāuzdāvina”.
Vakarā es saliku skapī atlikušās mantas, kuras man vēl kalpoja. Uz viena plaukta noliku tukšu kasti, uz kuras ar marķieri uzrakstīju: “Dāvināt”. Tas bija mans mazais protests pret paralēlajām realitātēm — tām, kur tavam “paldies” ir jāskan bezgalīgi, bet svešas gaidas diktē tavu dzīves scenāriju. Iezvanījās telefons. Ekrānā — nepazīstams numurs. Es pacēlu klausuli.
— Sveika… — balss bija piesardzīga. — Tā ir Karīna. Zvanu no sveša. Nu… tu laikam nojauti.
— Sveika, — es atbildēju mierīgi. — Klausos.
— Es… — viņa dziļi ievilka elpu. — Varbūt es toreiz biju asa. Vienkārši diena bija briesmīga, un… Nu, īsi sakot, kur tu liki tās kleitas?
— Atrada jaunu māju, — es teicu.
— Ā. Nu labi. Es te nodomāju… Vari aizdot melno kleitu? Es atdošu, tiklīdz…
— Karīn, — es pārtraucu maigi. — Es priecājos palīdzēt, kad tā tiešām ir palīdzība. Bet es neesmu banka, veikals vai sponsors. Mēs esam draudzenes vai kas?
— Draudzenes, protams, — viņa steidzīgi atbildēja. — Vienkārši man…
— Saprotu, — es pamāju, lai gan viņa neredzēja. — Un man ir svarīgi, lai mūsu draudzība balstītos uz cieņu. Ne uz pretenzijām. Es tev nepirkšu mantas. Un aizdot arī neesmu gatava. Ja gribi — nāc ciemos, pasēdēsim, parunāsim, paskatīsimies filmu. Es tevī skumstu kā pēc cilvēka, Karīn. A ne kā pēc bezgalīga lūguma.
— Tu esi mainījusies, — beidzot Karīna teica.
— Droši vien, — es piekritu. — Es pārstāju jaukt laipnību ar pienākumu. Un sūdzību — ar lūgumu.
— Tas ir aizvainojoši, — viņa nočukstēja.
— Varbūt. Bet patiesība kliedē aizvainojumus ātrāk nekā dāvanas, — es atbildēju.
— Labi, — Karīnas balsī sakrakšķēja ledus. — Ja jau tik gudra — dzīvo. Un savu pīrāgu ēd pati.
— Pīrāgs būs ar karamelizētiem āboliem, — es nespēju nepasmaidīt. — Es tevi tāpat aicinu uz tēju. Bez nosacījumiem.
— Redzēsim, — Karīna noteica un nolika klausuli.
Es noliku telefonu uz palodzes. Logā lija lietus, kaimiņu māju logi mirgoja kā mazi televizori, kāds smējās zem loga, kāds bāra suni. Es pēkšņi sajutu milzīgu, klusu atvieglojumu. Tā ir sajūta, kad tu beidz justies vainīga par to, ka citam ir savs scenārijs. Es piezvanīju mammai, gribu pārbaudīt realitātes adekvātumu.
— Mammu, iedomājies: aiznesu paziņai mantas — labas, manas. Bet viņa apvainojās, ka es nenopirku jaunas. Kā tev tāds stāsts?
— Tā gadās, — mamma teica vienkārši, kā vāra zupu. — Cilvēki dažreiz dzīvo nevis tavā, bet savā pasakā. Viņu pasakā feja nāk ar maisiem no dārga veikala. Bet pieaugušām fejām ir cita superspēja — teikt “nē” un nepārvērsties par ķirbi.
— Aha, — es iesmējos. — Bet es domāju, fejām ir spārni.
— Tām, kas saka “nē” laikā, — arī, — atbildēja mamma. — Ej ēst. Kad tu esi izsalkusi, tev visas problēmas skan skaļāk.
— Labi, — es pasmaidīju. — Starp citu, es varbūt vēlreiz pārskatīšu skapi. Tur ir svārki, kas sen lūdzas piedzīvojumus.
— Atved man, — mamma atdzīvojās. — Es tos pielāgošu un aiznesīšu uz vietējo palīdzības centru. Tur meitenes ir tik pateicīgas. Tu redzētu viņu acis!
— Lūk, — es teicu. — Lūk, kur ir īstā maģija.
Mēs vēl nedaudz parunājām par kaimiņu kaķi, par to, kā mūsu pagalmā atkal pārstādīja bērzu, un par to, ka Līgai ir garšīgas pīrāgu receptes. Es noliku klausuli un sāku griezt ābolus — solījumi ir jāpilda pat pret sevi.
Karamele čaukstēja pannā kā lietderīgi argumenti, kas neienāca prātā īstajā brīdī. Es izrullēju mīklu, ieliku šķēles, dāsni apbēru ar kanēli. Virtuvē smaržoja pēc siltuma un kaut kā pareiza. Kad pīrāgs iznāca no cepeškrāsns, es nolauzu mazu gabaliņu un iečukstēju tukšajā istabā:
— Par tiem, kas prot lūgt. Un par tiem, kas mācās atteikt.
Saldā garoza ieplaisāja, un es pasmaidīju. Ziniet, es daudzkārt pārliecinājos: cilvēki tiešām dzīvo savās realitātēs. Bet man tagad ir sava. Tajā laipnība ir izvēle, nevis līgums. Tajā mantas atrod tos, kam tās tiešām ir vajadzīgas. Un tajā draudzība nav par “tev jādod”, bet par “esmu blakus”.
A ja kāds atkal vēlēsies jaunas kurpes uz mana rēķina — man ir vienkārša atbilde. Tējkanna, divas krūzes, pīrāgs un saruna bez prasībām. Ja neapmierinās — durvis, kas prot maigi aizvērties. Un rokturis, kuram es pieskaros ar pārliecinātu plaukstu.
