Neveiksmīgs pirkums: Kāpēc es nepaņēmu lēto “vācieti”. «Atdod lēti, īpašnieks – vectētiņš, braucis 12 gadus, virsbūve visa oriģinālā, auto ir braucams»
Nereti pie manis pēc palīdzības vēršas draugi autovadītāji ar lūgumiem pačukstēt, dot padomu vai vienkārši “paskatīties”, kas nav kārtībā ar viņu automašīnām. Un, lai gan ar remontiem kādā pastāvīgā amatā nenodarbojos, šajā ziņā vienmēr cenšos līdzdarboties un malā nepalieku. Bet šoreiz saņēmu neparastu lūgumu, drīzāk pat piedāvājumu – ne tikai paskatīties, kas mašīnai vainas, bet vēlmes gadījumā pat to iegādāties, turklāt ļoti lēti, krietni zem tirgus cenām.
Ilgi nedomāju, jo šīs vācu mašīnas ievadītie dati bija ļoti skaisti: «Atdod lēti, īpašnieks – vectētiņš, braucis 12 gadus, virsbūve visa oriģinālā, auto ir braucams». Bet ne viss ir tik tīrs un gluds, ir viena nianse – raustās dzinējs. Ilgi nedomāju, iekrāvu savā “darba vāģī” instrumentus un startēju ar veco auto uz reģionu, kur mašīna atrodas.
Par laimi, brauciens nebija ļoti tāls, tāpēc, neskatoties uz sniegputeni, pēc stundas jau biju klāt. Automašīna stāvēja vienā no garāžām pilsētas nomalē, un sniegputeņa dēļ bija paspējusi pārvērsties par īstenu sniega kupenu, kurai līdz ceļiem dziļā sniega dēļ tā arī neizdevās piebraukt klāt. Priekšvēsture ir šāda. Mašīna tiešām pieder gados vecākam kungam, vārdā Jānis, bet pārdošanā tā nonākusi pie jaunākās paaudzes. Protams, to tirgo jau pārpircēji, bet saimnieks, tas pats Jānis, ar automašīnu bija nobraucis aptuveni 12 gadus.
Tas ir 2000. gada Volkswagen Passat B5, un ar šīm automašīnām esmu pazīstams ne no dzirdētas informācijas vien – manā īpašumā ir bijis gan B5, gan B5 restailings. Šis auto ir agrīnā versija ar vienkāršu 1.6 l dzinēju pārī ar tikpat vienkāršu manuālo ātrumkārbu. Salons tiešām saglabājies tīri labi, pat neskatoties uz “pašdarbību” neoriģinālo pogu izskatā no saimnieka puses. Savukārt virsbūve, lai arī oriģinālā krāsojumā, bez CSN, avārijām vai pārkrāsošanas, jau sāk prasīties pēc remonta.
Taču “rūsiņa”, korozijas bojātais priekšējais kreisais spārns un nelieli noberzumi pa virsbūves perimetru mani maz uztrauca – auto galvenā konstrukcija ir vesela, ģeometrija kārtībā, mašīna nav šķība. Pat odometra rādījums 390 000 kilometru neizraisa satraukumu, šādam auto tā nebūt nav galējā robeža. “Re, kur tā stāv, atdosim lēti, tauta brauc skatīties, neviens negrib ņemt,” saka pārdevējs, kuru sauc Māris.
Man gan daudz interesantāka par virsbūvi šķita jautājums – kas tomēr ir ar dzinēju. Te bija ne mazums detaļu no pārdevēja, kurš bija paspējis pamatīgi nomocīties ar šo auto. Pēc saimnieka vārdiem, automašīna darbojās nevainojami, bet kādā brīdī vienkārši noslāpa gaitā. Turpmākie mēģinājumi kaut kā iedarbināt dzinēju nedeva nekādus panākumus, pēc kā sekoja vesela virkne mēģinājumu.
Vairāki meistari, kas strādā autoservisos, “profesionāli diagnostiķi” (tieši tā viņus nodēvēja Māris), stundām ilgi skaidroja bojājuma cēloni. Rezultātā tika nomainīti uzreiz vairāki sensori, sveces, spole, vadi, pat benzīna sūknis tika pie maiņas. Visas šīs procedūras deva savus augļus – motoru tomēr iedarbināja, bet tas strādā ar pārrāvumiem, raustās, slikti uzņem apgriezienus un taisās noslāpt, mēģinot strauji nospiest gāzes pedāli.
Bet ko darīt tālāk, nevienam nav ne jausmas. Kārtējā diagnostiķu “partija” ar portatīvajiem datoriem stundām pavadīja pie mašīnas, bet viss izrādījās velti. Iemesli tika minēti pilnīgi dažādi – no pārlēkušas zobsiksnas līdz visdažādākajiem sensoriem. Tagad mašīnu atdod manāmi zem tirgus cenas tikai vienas vienīgas problēmas dēļ.
Šis stāsts arvien vairāk sāk izskatīties pēc pretēja scenārija tam, kad jaunizceptie īpašnieki “iekrīt” uz dārgiem remontiem, nopērkot mašīnu no pārpircējiem. Tikai tagad galvenajās lomās izrādījās tie paši pārpircēji, kas iekļuvuši šādā situācijā. Bet, godīgi sakot, nekāda ilga diagnostika pat nebija jāveic, lai saprastu motora darbības pārrāvumu cēloni.
Pirms iedarbināšanas ātri apraudzījām zem kapota telpu – visur redzami mēģinājumi “salabot” mašīnu lauka apstākļos, no pirmā acu uzmetiena nekas aizdomīgs. Samulsināja tikai antifrīza trūkums bāciņā, tajā pašā laikā nekādas emulsijas nebija, karterī tipiska tumša eļļa, kura, acīmredzot, sen nav mainīta. Pēc trešā mēģinājuma dzinējs ar biezu, melnu dūmu mākoni izrādīja darbības pazīmes. Pēc vēl pusminūtes no motora pārsega apakšas parādījās lieks troksnis (klauvējiens), bet pēc tam sāka gāzties dūmi.
Pirmā doma – kartera gāzu ventilācija, tās caurule tieši knapi turas uz izolācijas lentes. Bet otrā doma tūlīt pat apsteidz pirmo: “Var slāpēt nost, motoram ir beigas!”. Izplūdes sistēma ir normā, un arī dūmi neparādījās no kartera gāzu ventilācijas. Realitātē izrādījās, ka dūmi gāzās no dzinēja dzesēšanas sistēmas, precīzāk – no nesen izveidojušās atveres, kurā agrāk atradās dzesēšanas šķidruma temperatūras sensors motora aizmugurējā daļā.
Māris atzinās, ka šajās dienās pēc veltīgiem mēģinājumiem iedarbināt motoru ar “speciālistu” un “ekspertu” palīdzību, viņš automašīnu pārdzina. Vienā brīdī “no kaut kurienes izspieda antifrīzu”, lai gan visas caurules vizuāli bija veselas.
Faktiski situācija zīmējas šāda
Galvenā motora problēma nebūt nav sensoros vai “pārlēkušā” zobsiksnā, ar kuru dzinējs nekādā gadījumā neiedarbotos un jau sen būtu ieķīlētā stāvoklī ar salocītiem vārstiem. Lieta, drīzāk, ir caursistā cilindra galvas blīvē vai plaisās pašā cilindra galvā. Precīzu problēmu apstiprinās motora izjaukšana un defektācija.
Vieta zem izlēkušā, pieaugušā spiediena dēļ izsistā dzesēšanas šķidruma temperatūras sensora. Pārdevējs sarūgtinājās vēl vairāk, lai gan pateicās par “reālistiskāku” prognozi tam, kas tomēr nav kārtībā ar agregātu. Viņš piedāvāja vēl lētāku cenu, faktiski lētāk, nekā tiek pārdoti šī modeļa sasisti eksemplāri. Un šādu automašīnu ar diezgan nesliktu virsbūves stāvokli es plānoju un pat biju gatavs pirkt sev kā aizvietotāju vecajam A4. Bet tā kā nodarboties ar “pārpircēju” kustībām un tālāku auto pārpārdošanu es nedomāju, šādu VW Passat pirkšanai neapsvēru.
Svarīga nianse – zem motora pārsega jau stāv nevis oriģinālais dzinējs. Motors ar marķējumu AKL tika likts uz Golf 4, šajā Passat vajadzēja atrasties ARM. Tomēr nomainīt dzinēju – tā lai arī nav pati lielākā problēma, pārlasīt šo vai atrast tam aizvietotāju otrreizējā tirgū labā stāvoklī – tas ir vēl tas uzdevums. Bet tērēt tam lieku laiku nav ne vēlēšanās, ne īpašas jēgas.
Tas ir pilnīgi parasts, es pat teiktu “ierindas” darba auto vienkāršā komplektācijā bez jebkādām ekstrām, ne ar ko neizceļas eksemplārs, par kuru, kā mēdz teikt, pat “cīnīties” nav vērts.
Sākotnējā cena automašīnai bija 1900 eiro, kas jau ir manāmi zem tirgus cenas pēc pašreizējiem mēriem
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
