— Mammas numurs man ir ātrajā sastādīšanā, — Marta paņēma telefonu. — Kā domā, cik ātri viņa atbrauks tev pakaļ, ja es viņai pateikšu, ka tu tērē viņas “vasarnīcas” naudu nevis kursiem, bet spēļu tēliem un kaut kādiem līmeņiem vai “goldiem”? Es taču neesmu muļķe, Arti. Es apskatījos tavu pārlūka vēsturi, kamēr tu biji dušā. Tur nav neironu tīklu. Tur ir tikai līmeņu celšana un elfu uzlabošana.
Artis tūlīt pat “saplaka”. Viņš zināja, ka māte, neskatoties uz visu savu mīlestību, melus tādā mērogā nepiedos. Viņa sponsorēja “nākotnes zinātnes spīdekli”, nevis trīsdesmitgadīgu geimeri. Pēc četrdesmit minūtēm Artis stāvēja durvīs ar koferi un klēpjdatora somu. Viņa izskats bija kā spēles tēls – varonis, kuru nodevis tuvs cilvēks.
— Tu vēl lūgsies pie manis, kad es kļūšu par miljonāru, — viņš noteica, mēģinot saglabāt pašcieņu. — Bet būs par vēlu.
— Centīšos pārdzīvot šo briesmīgo brīdi, — sausi atbildēja Marta un aizvēra durvis.
Viņa divreiz pagrieza atslēgu. Dzīvoklī iestājās klusums. Šoreiz nevis nospiedošs, bet caurspīdīgs un viegls. Marta aizgāja uz virtuvi un apsēdās tajā pašā vietā, kur pirms stundas sēdēja Artis. Telefons iemirgojās — atnāca paziņojums.
“Saņemts: 800,00 EUR. Sūtītājs: Artis K. Ziņa: Nepārēdies.”
Viņa pasmīnēja. Viņš tomēr aizsūtīja šo naudu. Acīmredzot kā pēdējo pārākuma žestu.
Marta atvēra bankas lietotni. Pirksti ātri ievadīja Olgas numuru.
“Pārskaitījums: 800,00 EUR. Saņēmējs: Olga K. Ziņa: Olga, atgriežu jums dēlu kopā ar jūsu ikmēneša dāvanu. Sagaidiet investoru. Atslēgas atstāšu pastkastītē.”
Viņa nospieda “Apstiprināt”.
Tajā pašā sekundē viņa sajuta, kā no pleciem nokrita milzīga, pelēka betona plāksne. Rīt viņai nāksies vienai maksāt par dzīvokli. Rīt viņai nāksies skaidrot kolēģiem, kur pazudis viņas “ģeniālais vīrs”. Bet pirmo reizi ilgā laikā viņa nejuta bailes. Viņa piegāja pie loga. Vakara Rīga laistījās ugunīs. Debesis bija skaidras, un kaut kur tur, virs pilsētas jumtiem, jau spīdēja pirmās zvaigznes. Pēc mēneša Marta iegāja tajā pašā loģistikas centrā, par kuru stāstīja vīram. Viņa nemeklēja darbu Artim. Viņa pati ieradās uz darba interviju.
— Mums vajag cilvēku ar dzelzs nerviem, — teica sirmis noliktavas vadītājs, šķirstot viņas CV. — Mums te ir vīriešu kolektīvs, mēdz būt karsti.
— Ticiet man, — Marta pasmaidīja ar savu mierīgāko smaidu. — Pēc gada kopdzīves ar “digitālo arhitektūru ģēniju” mani ir grūti ar kaut ko nobiedēt.
Viņu pieņēma. Alga izrādījās pat lielāka nekā sludinājumā. No kopīgas paziņas Marta uzzināja, ka Artis dzīvo pie mammas. Olga viņam sarīkojusi “pedagoģisko skolu”. Tagad “IT inženieris” strādā pakomātu apkalpošanas punktā — izsniedz tās pašas kastes, no kurām tik ļoti vairījās.
Vakarā, atgriežoties savā klusajā, tīrajā dzīvoklī, Marta iegāja apavu veikalā. Viņa izvēlējās pašus labākos zābakus — uz stabila papēža, no mīkstas ādas, ar siltu oderi, kas nebaidās nekāda mitruma. Viņa izgāja uz ielas, pārliecinoši soļojot pa ietvi. Kājas bija siltumā. Dvēselē bija miers. Un tā bija viņas pati svarīgākā investīcija — pašai sevī.
