Cik sāpīga situācija var rasties dzīvē ja neuzklausi otru, bet izdari savus secinājumus nezinot situāciju
Džordžs klusi nolika zemē savu smago ceļojumu somu un, ar greznu baltu rožu pušķi, steidzās iekšā mājā. Vēlēdamies pārsteigt sievu, viņš bez brīdinājuma ieradās mājās pēc negaidīta komandējuma. Pirms tikšanās ar sievu, kuru tik ilgi nebija redzējis, vīrietis nolēma nopirkt viņas mīļākās baltās rozes. Viņš ar nepacietību gaidīja, kad varēs klusi ienākt mājā un pārsteigt savu sievu ar savu pēkšņo atgriešanos, un pēc tam cieši apskaut savu mīļoto un noskūpstīt viņu. Džordžs apstājās priekšnamā, lai novilktu zābakus, un tajā brīdī dzirdēja no virtuves sievasmātes balsi.
– Es tev jau sen teicu, ka tu esi pelnījusi vairāk, ka ir pienācis laiks atvadīties un pielikt tam punktu, bet tu joprojām mani neklausīji. Tu esi pietiekami daudz cietusi ar viņu, tu esi tik daudz pacietusi! Pietiek jau… Beidzot izdarīju pareizo secinājumu. Tagad lai viņš meklē muļķi, kurš klusēs. Tici manai dzīves pieredzei. Tā būs labāk, nešaubieties. Un to vajadzēja nolikt savā vietā vēl agrāk. Nē, es visu nožēloju… Izlemiet, vai jūs cietīsit, jo īpaši tāpēc, ka nav laika kavēties… Tādas lietas jārisina ātri…
Džordžs bija šokēts par dzirdēto. Viņam šķita, ka zeme bija izgājusi no viņa kājām tajā brīdī, kad Kristīna, viņa sievas māte, teica, ka Marija ir cietusi un mocījusies kopā ar viņu. Viņa mēģināja pierunāt meitu pamest. Apstulbis no dzirdētā, vīrietis ātri uzvilka kurpes un, paķēris pagalmā atstāto ceļojumu somu, devās prom, klusi aizverot aiz sevis vārtus un turot rokās baltu rožu pušķi. Viņa sirds pukstēja straujāk un pulss mežonīgi dauzījās deniņos. Džordžs nevarēja aptvert nesen dzirdēto. Viņam vienmēr bija labas, siltas attiecības ar sievasmāti. Tas, ka Kristīna uzskatīja savu znotu par Marijas necienīgu, vīrieti šokēja līdz dvēseles dziļumiem.
Acīmredzot Marija jau visu ir izlēmusi pati. Taču Džordžs neļaus viņai būt pirmajai, kas pieliek punktu abu attiecībām. Viņš sev apsolīja, ka netiks pamests. Vīrietis savu sievu mīlēja ar pašaizliedzīgu, gaišu mīlestību, taču, tā kā Marija ar viņu ir neapmierināta un cieš, viņam nāksies atlaist savu mīļoto sievieti un izsvītrot viņu no savas dzīves.
Džordžs palika pie sava tuvākā drauga. Viņš pavadīja bezmiega nakti, atceroties vārdus, ko dzirdēja savās mājās. Par vienīgo cienīgo izeju no esošās situācijas vīrietis uzskatīja attiecību pārtraukšanu pēc paša iniciatīvas, ko arī steidzās izdarīt. Viņš izņēma telefonu un uzrakstīja ziņu sievai, atzīstot, ka atradis citu sievieti un nekad pie viņas neatgriezīsies. Ziņojumā Džordžs atvadījās no sievas un novēlēja viņai laimi. Un agri no rīta vīrietis nomāktā garastāvoklī, ar plosītu un tukšu sirdi devās prom, nolemdams, ka dzimtajā pilsētā viņam vairs nav ko darīt.
Pēc ierašanās Rīgā Džordžs nomainīja tālruņa numuru, izdzēsa visas sievas fotogrāfijas, lai aizmirstu par pagātni un sāktu dzīvi no tīras lapas. Viņš ieguva darbu par autobusa šoferi un īrēja nelielu istabiņu. Lai nedomātu par notikušo, vīrietis metās darbā un vēlu vakarā atgriezās mājās, lai aizmigtu un aizmirstu par to līdz rītam. Tā dienas paskrēja vēja spārniem.
Džordža sieva Marija, kura ar nepacietību gaidīja vīra atgriešanos no dienesta, bija šokēta par ziņu, kas viņai pienāca naktī. Viņa, cerēdama, ka izlasījusi to nepareizi vai pārpratusi, pārlasīja to atkal un atkal, birstot rūgtām asarām. Kad Kristīna agri no rīta ieradās pie savas meitas, viņa atrada viņu sēžam uz grīdas un izmisīgi raudot. Sieviete noelsās, nobijās līdz kratīšanai un pieskrēja pie raudošās meitas.
– Kas ar tevi notika? Vai tu nokriti? Vai kaut kas sāp? – viņa jautāja, nolemdama, ka ar nedzimušo bērnu ir kaut kas noticis.
– Māte! – viņa izmisīgi iesaucās un pasniedza Kristīnai savu telefonu, lai viņa varētu izlasīt ziņu, ko vīrs bija rakstījis.
“Es iemīlējos citā sievietē. Es vairs neatgriezīšos pie tevis. Dzīvo savu dzīvi. Esi laimīga. Ardievu uz visiem laikiem,” sieviete skaļi nolasīja ziņu un bija pārsteigta. – Mammu, kāpēc viņš ar mani tā dara? Viņš atrada sev kādu, strādājot citā pilsētā. Un viņš nolēma aizmirst par mani, bez kā mans bērns tagad izaugs? Mēs tik ilgi sapņojām par šo grūtniecību, taču dzīvei nav jēgas. Kristīna maigi čukstēja: “Nedusmo Dievu! Tā ir tava, visīstākā un nepieciešamākā nozīme.
Pēc mātes vārdiem Marija nedaudz nomierinājās; viņa skumji šņukstēja, žēlodama sevi un topošo mazuli. Kā stāstīja Kristīna, laiks jaunās sievietes brūces dziedināja, un viņa pamazām nomierinājās. Viņa savu vīru nemīlēja mazāk, bet jūtas pret viņu slēpa dziļi savā dvēselē. Marija joprojām ticēja, ka kādu dienu viņas mājas durvis atvērsies un uz sliekšņa parādīsies Džordžs.
Lielāko daļu laika viņas domas bija aizņemtas ar bērnu, kuru viņa nēsāja zem sirds. Drīz vien patīkami darbi piepildīja Marijas dzīvi un atbrīvoja viņu no sirdssāpēm. Laika gaitā Marija dzemdēja veselīgu dēlu, kurš bija precīza viņa tēva kopija. Marija savu dēlu nosauca par Romānu. Un viņa bieži vērsās pie viņa, sakot: – Romāns, mans mazais karalis, vai jūs vēlētos uzkodas?
Roma uzauga kā gudrs, inteliģents bērns, un līdz ar viņu dienas paskrēja vēl ātrāk. Kad viņam palika trīs gadi, Marija nolēma doties ar mazuli uz galvaspilsētu apciemot tuvu draugu, kurš tur bija devies pirms gada, un uzaicināja Mašu palikt vismaz uz nedēļu. Divas dienas pēc ierašanās Marija aizveda dēlu uz galvaspilsētas zoodārzu. Tā kā tas atradās netālu no mājas, kurā dzīvoja Marijas draudzene Aina, sieviete nolēma doties ar autobusu. Tur viņa satika savu vīru, kuru nebija redzējusi vairākus gadus. Džordžs izrādījās tieši tā autobusa vadītājs, kurā Marija iekāpa kopā ar savu dēlu. Viņa neizpratnē paskatījās uz vīru un spalgā balsī teica: – Džordž!
Džordžs apstulbis, aizmirsis par savu darbu, kādu laiku skatījās uz Mariju un tad, atjēdzies, čukstēja: – Sveika, Maša. Vīrietis uzreiz nepamanīja gaišmataino zēnu, kuram Marija turēja roku. Viņš ar skumjām domāja, ka Maša jau paspējusi dzemdēt bērnu no cita vīrieša, un tomēr viņi tik ļoti sapņoja par dēlu. Džordža dvēseli atkal pārņēma asas sāpes, kuras ilgu laiku nebija likušas manīt, un viņš manāmi satumsa.
– Mammu, kas ir šis onkulis? – Roma jautāja mātei. “Šis onkulis ir tavs tētis,” Maša atbildēja, lai Džordžs dzirdētu, un tad klusībā izveda dēlu no autobusa. Džordžs domāja, ka viņš ir nepareizi dzirdējis. Šie vārdi “tavs tētis” joprojām skanēja viņa galvā. Viņš dažas sekundes paskatījās uz sievieti ar bērnu, kas aizgāja ar neizpratni un saprata, ka tagad nevar viņu atlaist. Džordžam ir jāsaprot, kas notiek. Viņš atvainojās pasažieriem un, izlecot no autobusa, metās pēc sievas un dēla. Džordžs pēkšņi satvēra Mašu aiz rokas un apturēja.
– Saki man, vai tā ir taisnība? – vīrietis ierunājās.
– Ko?
– Tas ir mans dēls? – Džordžs jautāja, ar skatienu norādot uz blakus stāvošo bērnu. Maša apstiprinoši pamāja ar galvu un satrauktā balsī teica: – Es nekad neesmu tevi maldinājusi, un tagad es saku patiesību. Tev jāiet. Tur gaida cilvēki. Džordžs paskatījās uz savu autobusu un saprata, ka viņam tiešām vajadzētu atgriezties darbā. Tagad nav īstā vieta vai laiks lietu kārtošanai. Bet viņš nevarēja vienkārši aiziet, aizmirstot dzirdēto.
– Man tiešām jāiet. Bet es tevi šodien gaidīšu šajā vietā tieši deviņos vakarā. Lūdzu!
Džordžs pēdējo reizi ziņkārīgi paskatījās uz bērnu un atgriezās autobusā. Zoodārzā sievietes domas nodarbināja tikai vīrs un viņa pēdējie vārdi. Viņa nenožēloja, ka pateica patiesību. Viņa bija pārsteigta par Džordža reakciju. Pēc viņa sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš ir satriekts un apmulsis. Vai tiešām Džordžs domāja, ka viņai varētu būt tāda vecuma bērns no cita vīrieša? Šaubas un vilcināšanās mocīja Mašas dvēseli. Prāts viņai spītīgi lika pamest pagātni un dzīvot tagadnē, kurā nebija bijušā vīra, taču sirds neatlaidīgi lūdza vēlreiz satikt Džordžu un vismaz ar viņu parunāt. Galu galā sirds uzvarēja pār saprātu, un Marija, vakarā atstājot Romu ar savu draugu, devās satikt Džordžu.
Lasi vēl: Kā pareizi atbrīvoties no aizgājēja mantām tā, lai tas būtu cēli un cieņpilni
Viņas rokas trīcēja no sajūsmas, un viņas sirds pukstēja straujāk krūtīs. Viņa visu laiku trīcēja un ilgojās ātri ieskatīties acīs vīrietim, kuru viņa joprojām mīlēja, neskatoties uz visu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
