Džordžs stāvēja autobusa pieturā, ģērbies plānā jakā un turējis rokā lietussargu. Debesis bija apmākušās un miglas. Pirms Marija paguva sasniegt autobusa pieturu, sāka līt. Džordžs pieskrēja pie sievas un, attaisījis lietussargu, steidzās paslēpt Mašu no lietusgāzes. “Ejam iekšā,” vīrietis ieteica, norādot uz nelielu kafejnīcu, kas atrodas blakus autobusa pieturai.
Sieviete piekrītoši pamāja ar galvu. Pēc desmit minūtēm viņi sēdēja pie omulīga galda un dzēra karstu aromātisku tēju. Saspringto klusumu pārtrauca Džordžs.
– Šis zēns… Vai viņš tiešām ir mans dēls? Tu šodien teici, ka… “Jā,” Maša viņu pārtrauca, “Kad tu mani pameti, es biju stāvoklī.” Es ar nepacietību gaidīju tavu atgriešanos, lai dalītos šajā laimē, bet tu pat neuzdrošinājies paskatīties man acīs un pateikt to, ko toreiz uzrakstīji.
– Es toreiz biju mājās. Es visu dzirdēju.
– Biji? – sieviete atkal neizpratnē jautāja, – Kā gāja un ko tu dzirdēji? Es neko nesaprotu.
– Es atbraucu mājās agri, gribēju tevi pārsteigt. Es pat nopirku tavus mīļākos ziedus, kā muļķis. Es domāju, ka tu mani mīli un gaidi.
– Vai tā nebija? – Maša ar aizvainojumu iesaucās, nosarkusi no emocijām, kas viņu pārņēma.
– Es biju par to pārliecināts, līdz dzirdēju jūsu sarunu ar Kristīnu, tavu mammu. Tava mīļotā māte ļoti centās pierunāt tevi pamest mani un atrast piemērotāku variantu. Un tu pati nebiji pret to un nestrīdējies ar savu māti, kad viņa mani apsūdzēja tevis mocīšanā. Es sapratu, ka, ja es nebūtu dzirdējis šo sarunu, tad pēc atgriešanās tu būtu turpinājusi melot. Es sapratu, ka es tev neesmu vajadzīgs, ka es tev nederu kā vīrietis un vīrs. Varbūt tev kāds bija prātā. Tad es pagriezos un aizgāju, tad uzrakstīju ziņu, ka atradu kādu citu, lai gan tā nebija taisnība. Man nebija nevienas… Un nē. Es vienmēr esmu bijis tev uzticīgs.
Marija, sastingusi, klausījās vīrā. Viņa gribēja raudāt un smieties reizē. Vai jūsu vīrs tiešām uztvēra šo sarunu personīgi? Galu galā toreiz viņa ar māti runāja nevis par Džordžu, bet gan par Mašas priekšnieku, kurš nedeva sievietei mieru un piespieda strādāt par diviem. Kristīna pierunāja meitu pamest nepateicīgo darbu un atrast sev mierīgāku vietu, kamēr grūtniecība vēl bija ļoti agra.
– Cik ļoti tu maldies! – sieviete, pārsteigta, iesaucās, – Es toreiz neplānoju pamest tevi, bet gan savu darbu! Tu atceries manu priekšnieku Dāvi. Es tev bieži sūdzējos par viņu. Viņš, zaudējis sirdsapziņu, piespieda mani pildīt svešus pienākumus, pastāvīgi atrada vainas un noniecināja manu cieņu. Turklāt viņš maksāja tikai santīmus. Tas viss noveda mani līdz nervu sabrukumam. Mamma, redzot manu stāvokli, uztraucās par mani un pieprasīja, lai es pametu darbu. Tas arī viss. Es vienmēr esmu tevi mīlējis, mīlu un mīlēšu. Bet tu visu izlēmi mūsu abu vietā. Nedeva man ne mazāko iespēju paskaidrot. Es tev par to pastāstītu. Bet tu aizgāji, atstājot mani ar Romu.
Sieviete bija tik aizvainota, ka ar plaukstu noslaucīja asaras un, pagriezusies pret Džordžu seju, piecēlās un grasījās doties prom, taču viņš viņu apturēja, satvēra viņas roku, pievilka sev klāt un piespieda lūpas pie viņas lūpām… Kopš tā brīža pāris vairs nešķīrās. Viņi audzināja savu dēlu mīlestībā un harmonijā. Un tādu liktenīgu pārpratumu viņu attiecībās vairs nebija. Galu galā Marija un Džordžs guva ļoti vērtīgu mācību…
