— Tad pati brauc. Strādā kā es, un skaties pasauli, ja pietiks spēka un laika.
— Tu domā tikai par sevi. Mēs tev nemaz neinteresējam.
— Tieši pretēji, visu dzīvi domāju par jums un visu jums atdevu, bet tagad redzu, ka jūs to nenovērtējat.
— Jā, daudz ko tu izdarīji. Citas dara vēl vairāk.
— Es arī dzīvošu sev. Un iespējams, apprecēšos, būšu laimīga.
— Mums nevajag vīriešus mājās!
— Tas nav jums, tas ir man. Man ir savs dzīvoklis, un es dzīvošu, kā vēlos.
— Vīriešus mājās nevajag stiept!
— Tā ir mana dzīve, mana māja — dzīvošu, kā vēlos.
— Nu tad redzēsi, paliksi viena vecumdienās, un pat ūdens glāzi nebūs kas Tev pienes!
— Pat ja jūs mani atraidīsiet un es palikšu viena, sveši cilvēki manā dzīvoklī par mani rūpēsies labāk nekā jūs!
— Tu galīgi esi nojūgusies! Nu tad brauc, ja esi tik egoistiska!
Pēc strīda ar meitu, viņa aizgāja, skaļi aizcērtot durvis. Es turpināju kravāt mantas, jo biju pieņēmusi stingru lēmumu — šoreiz braukšu, lai arī kas. Es vairs nevēlos dzīvot, pastāvīgi uzklausot pārmetumus. Esmu pelnījusi atelpu — tā ir mana iespēja beidzot padomāt par sevi.
Vai tiešām es tik ļoti kļūdījos audzināšanā? Es taču vienmēr centos tikai viņu labā, bet tagad jūtos vainīga…
Ko tu domā par šo situāciju? Vai, tavuprāt, es rīkojos pareizi? Varbūt jums ir bijusi līdzīga pieredze? Padalies ar savu viedokli komentāros !
