Viņš atgriezās mājās bāls. Rokā papīrs. Seja — nesaprotoša.
— Ko tas nozīmē?! — viņš nosvieda pavēsti uz galda.
Es sēdēju virtuvē. Dzēru tēju. Mierīgi.
— Tur viss skaidri uzrakstīts, kāpēc vēl jautā?.
— Kāpēc pēkšņi? Paskaidro vismaz.
Noliku krūzi. Paskatījos uz viņu.
— Es atgriezos pēc lietussarga. Dzirdēju, kā tu apspried mani ar Baibu. Viņš sastinga. Seja kļuva pelēka.
— Sarmīt, tas… Mēs nedomājām tā…
— Domājāt gan. Tu teici, kāda esmu palikusi. Ka čīkstu. Ka nezini, kāpēc paciet. Es nolēmu nelikt tev vairāk to visu nest.
— Bet tas taču… Mēs vienkārši pļāpājām. Ne nopietni.
— Man tas ir nopietni.
Viņš mēģināja pieiet klāt. Paņemt aiz rokas.
— Sarmīt, nu saproti. Tā bija saruna ne par ko. Nieki. Es taču tevi mīlu.
— Tiešām? Tad kāpēc tu saki Baibai, ka paciet mani?
— Es nepareizi izteicos…
— Ļoti precīzi izteicies. Speciāliste jau visu ir noformējusi. Papīri iesniegti. Dzīvoklis tiek dalīts uz pusēm. Konti arī. Tu vari izpirkt manu daļu vai arī pārdosim un sadalīsim naudu.
— Ko tu darīsi?
— Īrēšu dzīvokli. Vai nopirkšu mazu par savu daļu. Nav tava bēda.
— Bet mēs taču tik daudz gadus kopā.
— Deviņpadsmit. Atceros. Un visus deviņpadsmit tu, izrādās, mani esi cietis.
Viņš apsēdās pie galda. Saķēra galvu.
— Esmu… Piedod man.
— Piedodu. Bet atpakaļ neatgriezīšos.
— Sarmīt…
— Viss, Māri. Lēmums ir pieņemts.
Piecēlos. Aizgāju uz guļamistabu. Aizvēru durvis. Dzirdēju, kā viņš zvana Baibai. Balss drebēja: ” Tās sarunas dēļ…”
Baiba kaut ko teica klausulē. Bet man bija vienalga.
Dēla atbalsts
Vakarā piezvanīju dēlam. Artis uzreiz juta.
— Mammu, kaut kas noticis?
Klusums. Ilgs. Tad klusi:
— Kāpēc?
Pastāstīju īsi. Lietussargs. Noklausītā saruna. Viņa vārdi.
— Skaidrs, — Artis nopūtās. — Mammu, es esmu tavā pusē. Dari, kā uzskati par pareizu. Ja vajag palīdzību — saki.
— Paldies, dēliņ.
— Viņš nenovērtēja. Pats vainīgs.
Noliku klausuli. Dēls saprata. Atbalstīja. Nesāka izvaicāt. Izaudzis.
Pa jaunam
Viss notika pēc diviem mēnešiem. Māris izpirka manu daļu — viņam vecāki palīdzēja ar naudu. Negribēja pārdot dzīvokli. Es noīrēju vienistabas dzīvokli. Mazu, mājīgu. Vecas mājas piektajā stāvā. Logi uz pagalmu. Kluss. Nomainīju darbu — par administratori optikas salonā. Grafiks ērts, alga pieklājīga. Sieviešu kolektīvs, draudzīgs. Dzīvoju viena. Un pirmo reizi daudzu gadu laikā jutos mierīga.
Gadu vēlāk satiku Māri nejauši. Stāvēju pieturā, viņš izkāpa no maršruta autobusa. Ieraudzīja. Samulsa. Piegāja klāt.
— Sveika.
— Sveiks.
Klusums. Viņš skatījās uz mani. Es — uz viņu.
Salīcis. Acīs — apjukums. Uz pirksta nospiedums no laulības gredzena. Noņēmis, tātad.
— Kā tev klājas?
— Normāli.
— Es… Sarmīt, varbūt parunājam?
— Par ko, Māri?
— Es nedomāju, ka tu tā reaģēsi. Mēs taču tik daudz gadus…
— Deviņpadsmit. Es atceros. Tu arī atceries, ko teici Baibai?
Viņš norija siekalas.
— Es biju muļķis. Piedod.
— Piedodu. Bet atpakaļ neatgriezīšos.
Paskatījos uz viņu mierīgi.
— Zini, es sapratu vienu lietu. Labāk dzīvot vienai, nekā blakus tam, kurš uzskata tevi par nastu.
— Es neuzskatīju…
— Uzskatīji gan. Pacieti. Apspriedi ar māsu. Bet es gribu būt tur, kur mani vērtē. Vai vismaz neapspriež aiz muguras.
Pienāca autobuss. Es paspēru soli pie durvīm.
— Visu labu, Māri.
Iegāju salonā. Paskatījos pa logu. Viņš stāvēja pieturā. Mazs. Novecojis. Viens. Bet es braucu mājās. Uz savu dzīvokli. Uz savu dzīvi. Vakarā piesēdu pie loga, sākās lietus — pirmais rudenīgais. Tecēja pa stiklu tievām strūkliņām. Lietussargu es tajā dienā tā arī nepaņēmu. Samirku, bet toties sapratu: no dažiem lietiem nenoslēpsieties. No tiem ir jāaiziet. Un, kad aiz ej — saproti, ka lietussargs bija vajadzīgs nevis no lietus. Bet no svešiem vārdiem.
