Atgriešanās pie bijušajiem partneriem bieži vien šķiet kā pēdējā cerība uz laimīgām beigām, kuras pirmajā reizē neizdevās sasniegt. Mēs gribam ticēt, ka laiks un šķiršanās pieredze cilvēku tiešām spēj mainīt.
Taču reizēm realitāte izrādās skaudra – maskas nokrīt ātrāk, nekā mēs paspējam iekārtoties kopīgajā mājoklī. Šis ir stāsts par otro iespēju, kas beidzās tieši turpat, kur sākās.
Pusotru gadu pēc tam, kad mēs ar Jāni (42 gadi) izšķīrāmies, mēs dzīvojām katrs savā pasaulē. Mūsu šķiršanās bija smaga, bet loģiska. Man vienkārši apnika būt par “māmiņu” pieaugušam vīrietim, kurš nespēja turēt doto vārdu.
Es jutos kā uzraudze, kura visu laiku kādu bāra un kontrolē. Taču laiks darīja savu. Sliktais pamazām aizmirsās, un atmiņās palika tikai tie mīļie vakari, kad mēs kopā smējāmies un jutāmies kā īsta komanda.
Jānis parādījās negaidīti. Viņš izskatījās lieliski – sportisks, ar jaunu frizūru un tādu mierīgu, nobriedušu skatienu. Ārā valdīja auksta ziema, sniegs kusa uz ietvēm tepat Ogrē, bet viņa balss skanēja silti un pārliecinoši.
— Vēsma, es esmu daudz domājis, — viņš teica, skatoties man tieši acīs. — Dzīve vienatnē man iemācīja saprast, cik ļoti es kļūdījos. Es uzvedos kā bērns. Tagad esmu nopircis dārzu, pats tur visu remontēju, un darbā beidzot dabūju paaugstinājumu. Pamēģinām vēlreiz? Es tiešām esmu cits cilvēks.
Es noticēju. Laikam jau katra sieviete sirds dziļumos gaida tādu brīnumu – ka vīrietis beidzot sapratīs, pieaugs un viss būs kā filmās. Pirms mēneša es sakravāju mantas un pārvācos atpakaļ uz mūsu kādreizējo kopīgo dzīvokli.
Sākums kā no reklāmas klipa
Pirmās nedēļas bija ideālas. Jānis pats brauca uz veikalu pēc produktiem, ko agrāk nekad nedarīja. Mēs vakaros sēdējām pie tējas tases, plānojām vasaras ceļojumus un brīvdienās staigājām pa veikaliem, izvēloties jaunas tapetes viesistabai.
Es pat sāku domāt: “Re, cilvēki tomēr mainās!” Likās, ka viņš tiešām ir izdarījis secinājumus un mūsu attiecības tagad būs uz pavisam cita pamata.
Taču šis “demonstrācijas režīms” neilga ilgi. Tiklīdz pirmais azarts norima, vecā Jāņa daba sāka līst uz āru. Viņš atkal sāka aizmirst sīkumus, kļuva neuzmanīgāks, bet es to sākumā norakstīju uz nogurumu darbā.
Galu galā – ziema, tumšs, visiem trūkst enerģijas.
Pirmais zvans: stāsts ar automašīnu
Pirmā nopietnā aizķeršanās sākās, kad manai mašīnai salūza ātrumkārba. Jānis uzreiz uzņēmās vadību.
— Vēsma, neuztraucies, man ir viens paziņa, izcils meistars tepat pie Jelgavas, — viņš droši paziņoja. — Rīt aizvedīšu, viņš visu izdarīs ātri un ar atlaidi. Iedod man atslēgas un vienkārši aizmirsti par problēmu.
Pagāja nedēļa. Mašīna joprojām stāvēja pagalmā, apsnigusi un nekustīga. Kad es uzmanīgi apjautājos, kā tad sokas ar to meistaru, Jānis pēkšņi uzsprāga:
— Vēsma, esmu aizņemts! Man darbā projekts deg. Es teicu, ka izdarīšu, tātad izdarīšu. Nesāc mani zāģēt, kā tu to darīji agrāk. Tu atkal sāc savu veco dziesmu?
Šī frāze “tu atkal sāc” man bija kā auksta duša. Tas bija viņa vecais aizsardzības mehānisms – novelt vainu uz mani, jo es it kā esmu “piekasīga”, nevis viņš ir bezatbildīgs. Tajā mirklī es skaidri sajutu, ka nekas nav pazudis. Vecie paradumi vienkārši pacietīgi gaidīja savu kārtu.
Svētdienas solījumi un aizmirstā jubileja
Viss kulminēja pagājušajā piektdienā. Mēs bijām norunājuši braukt pie maniem vecākiem. Mans tētis svinēja 70 gadu jubileju. Tas bija nopietns notikums visai mūsu ģimenei. Jānis svinīgi apsolīja būt mājās pulksten piecos, pa ceļam nopirkt torti un mūs abus aizvest.
Pulksten 16:30 viņa telefons neatbildēja. Pulksten 17:00 viņš jau bija “ārpus uztveršanas zonas”. Es stāvēju gaitenī sapucējusies, kleitā, ar dāvanu rokās un jutu, kā manī sāk celties sen pazīstamais satraukums. Tā pati vecā sajūta, ka uz šo cilvēku nevar paļauties.
Jānis parādījās tikai astoņos vakarā. No viņa nedaudz oda pēc pirts un kūpinātām zivīm.
— Ak, Vēsma, piedod! — viņš teatrāli sita sev pie pieres, pat īpaši neslēpjot, ka ir vienkārši aizmirsis. — Satiku veco studiju biedru, aizrunājāmies un nolēmām ieiet pirtī… Nu ko tu tā skaties? Padomā tikai, jubileja. Aizbrauksim rīt, apsveiksim.
Tajā mirklī laiks it kā apstājās. Manā priekšā nestāvēja “mainījies vīrietis”. Tas bija tas pats Jānis, no kura es aizgāju pirms pusotra gada. Cilvēks, kuram viņa paša iegribas vienmēr būs svarīgākas par jebkādām norunām vai otra cilvēka jūtām.
Viss tas “jaunais tēls” bija tikai skaista fasāde, aiz kuras slēpās tas pats vecais egoisms.
Šķir otru lapaspusi, lai uzzinātu, kā es sakravāju koferus otro reizi un kāpēc šis lēmums bija daudz vieglāks par pirmo.
