Es vairs negaidīju nākamo rītu. Es nesāku izplūst emocijās un nekliegāju. Es vienkārši aizgāju uz guļamistabu un izvilku koferi. Manā galvā viss bija kļuvis neiedomājami skaidrs. Es biju pieļāvusi kļūdu, domājot, ka vārdiem ir kāda nozīme, ja tiem neseko darbi.
— Ko tu dari? — Jānis ienāca istabā, košļādams sviestmaizi, un izskatījās patiesi pārsteigts. — Dzimšanas dienas dēļ? Nu tu esi īsta histēriķe, Vēsma. Es taču atvainojos! Nekas nav mainījies, tu joprojām esi tikpat smaga.
— Tev taisnība, Jāni, — es atteicu, metodiski liekot drēbes somā. — Nekas nav mainījies. Cilvēki nemainās. Viņi tikai iemācās labāk tēlot īsās distancēs. Bet agrāk vai vēlāk patiesā daba iznāk gaismā. Paldies, ka man to atgādināji.
Otrā šķiršanās bez emocijām
Aiziet otro reizi bija daudz vieglāk. Man nebija tās sirdi plosošās sajūtas, kā pirmo reizi. Toreiz es jutos tā, it kā pasaule bruktu kopā. Šoreiz es jutu tikai atvieglojumu. Es biju iedevusi otro iespēju nevis viņam, bet gan savām ilūzijām. Un tagad šīs ilūzijas bija mirušas pavisam.
Stāsts ar mašīnu un aizmirsto tēva jubileju bija tikai punkti uz “i”. Tie parādīja, ka viņa prioritātes ir tieši tādas pašas kā pirms diviem gadiem. Viņa komforts un acumirklīgās vēlmes vienmēr uzvarēs solījumus, kas doti tuvam cilvēkam.
Mēs bieži vien atgriežamies pie bijušajiem, jo baidāmies no nezināmā vai jūtamies vientuļi aukstajos ziemas vakaros. Taču raksturs un vērtības veidojas gadu desmitiem.
Tos nevar pārrakstīt dažos mēnešos tikai tāpēc, ka gribas atkal būt kopā. Jānis bija “labā versija” tieši vienu mēnesi – kamēr pietika spēka sevi kontrolēt.
Mācība visai dzīvei
Šī otrā šķiršanās man iemācīja kaut ko ļoti svarīgu – neviens nav jāpārmāca. Pieaudzis cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Ja viņam solījums nešķiet svarīgs, tu to viņam neiemācīsi ne ar lūgumiem, ne ar strīdiem.
Tagad es esmu viena, un man ir daudz mierīgāk. Es vairs negaidu pie loga pulksten sešos, cerot, ka kāds atbrauks, kā solījis. Es pati rūpējos par savu mašīnu, un man nav jāklausās pārmetumos par to, ka esmu “zāģis”, kad vienkārši gribu, lai lietas tiktu izdarītas laikā.
Katra “otrā iespēja” ir risks. Dažreiz tā nostrādā, bet visbiežāk tā vienkārši apstiprina to, ko mēs jau zinājām pirmajā reizē. Manā gadījumā tas bija pēdējais piliens, kas beidzot izdzēsa visas cerības.
Es vairs neticu vārdiem “esmu mainījies”, es ticu tikai tam, kā cilvēks rīkojas ikdienā, kad neviens uz viņu neskatās.
Kā jums šķiet – vai cilvēki tiešām spēj mainīt savu būtību pēc 40 gadu vecuma? Vai jūs esat kādreiz devuši otro iespēju, kas beigusies laimīgi, vai tomēr “sasistu trauku nesalīmēs”?
