Atvest meitu mājās bija ilgi gaidīts brīdis. Taču, kad atvēru bērnistabas durvis, sapratu, ka mūsu rūpīgi lolotais sapnis par mierīgu, mīļu rozā istabu bija mainījies. Mani sagaidīja pārsteigums.
Sienas, ko bijām krāsojuši maigā rozā tonī, tagad bija pārklātas tumšā krāsā. Bērnu gultiņa bija sabojāta, un visas ar rūpēm izvēlētās rotaļlietas bija pazudušas.
Es stāvēju istabas vidū, turot rokās meitiņu, un nesapratu, kas to bija izdarījis un kāpēc.
Tad istabā ienāca mana vīra māte ar savdabīgu smaidu sejā. Uzreiz sapratu, ka tas bija viņas darbs.
Uzzinājusi, kāpēc viņa to izdarījusi, biju ļoti sašutusi. Kad vīrs atgriezās mājās, viņš lūdza savai mātei pamest māju.
Stāstu par mūsu pieredzi. 👇
Es dzemdēju meitu un turēju viņu rokās. Vīrs bija blakus. Mēs abi bijām laimīgi.
Bet pasaku izjauca negaidīta vīramātes parādīšanās.
Viņa ienāca palātā, nesagaidījusi uzaicinājumu.
— Dodiet man redzēt manu mazdēlu! — izdziedāja viņa, izstiepjot rokas.
Es nevēlējos nodot Amēliju viņas rokās, bet tomēr to izdarīju. Uz vīramātes sejas parādījās smaids… taču tas ātri izzuda. Viņa apstājās, rūpīgi izpētot meitenes seju, pēc tam pārcēla skatienu uz vīru, tad atkal uz mazulītes un atkal uz vīra.
Viņas acis sašaurinājās.
— Tā nav mana dēla bērns, — viņa pateica aukstajā tonī, izstiepjot man atpakaļ meitu. — Ko tu esi darījusi?
Es sajutu, it kā manī būtu iepeldējis negaidīts pārsteiguma vilnis.
— Kā tu ko tādu vispār vari teikt? Protams, viņa ir viņa meita!
— Nemelo man! — viņas balss skanēja ar aizdomām. — Es redzu, ko redzu.
Viņa pagriezās un klusējot izgāja no palātas.
Es paliku stāvēt, cieši turēdama Amēliju pie sevis, un sajūtas bija pārņēmušas mani.
Vīrs un es bijām pārsteigti, kad pamanījām, ka Amēlija piedzimusi ar tumšāku ādas toni, taču mēs neuztraucāmies. Mēs sapratām, ka ģenētika var sagādāt dažādus pārsteigumus. Vēlāk mēs uzzinājām, ka vīram ir tāls prāvstēvs, kurš bija afroamerikānis, bet šī ģimenes vēstures daļa bija palikusi nezināma līdz šim.
Kad vīrs pastāstīja par to savai mātei, viņa atteicās uzklausīt.
— Tas nav patiesi! — viņa iesaucās. — Tu ļāvi šai sievietei tevi maldināt!
Pēc dažām negulētām naktīm es beidzot nogurusi atgriezos mājās kopā ar Amēliju.
— Laipni lūgta savās mājās, mazā, — es čukstēju, pieejot pie viņas istabas durvīm.
Es atvēru durvis un… apjuku…
Rozā sienas bija kļuvušas tumšākas. Vieglie aizkari bija nomainīti pret blīvākiem, kas tikai mazliet laida cauri gaismu. Smalkā gultiņa bija sabojāta.
Istaba bija pilnībā pārvērtusies.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
