Aiz manis atskanēja auksts balss tonis:
— Es izlēmu to pārvērst. Šī istaba viņai būs piemērotāka, — viņa teica.
Es pagriezos. Vīramāte stāvēja, sakrustojusi rokas.
— Kā tu vari? Tā bija MŪSU bērna istaba!
— Viņa nav mana mazmeita, — viņa teica aukstā tonī. — Paskaties uz viņu.
— Bet mēs jau runājām par to. Tas ir ģenētiski. Tāls vectēvs…
— NESMIDI MAN! — viņas acis sašaurinājās. — Es nevaru pieļaut, ka šāds bērns būtu daļa no mūsu ģimenes!
— Tā nav tava ģimene! Tā ir MANA meita, un tev būs jāpieņem tas!
Viņš apgriezās un aizgāja.
Pēc kāda laika vīrs atgriezās mājās.
— Māte, ko tu izdarīji?!
— Es uzskatu, ka šis bērns nav no mūsu dzimtas, un man ir grūti viņu pieņemt.
Vīrs jutās ļoti apjucis.
— Es domāju, ka tas varētu viņu ietekmēt, — viņš teica mierīgi. — Lūdzu, aizver durvis aiz sevis.
— Ko?!
— Es teicu, lūdzu aizver durvis un nenāc vairs šeit.
Vīramāte palika klusāka…
— Tu vēl sapratīsi, kā tas viss beigsies.
— Tu to vēl sapratīsi…
— Nē, māmiņa, — teica vīrs. — Tas būs tavs lēmums, kuru tu vēl pārdomāsi.
Viņa aizgāja.
Mēs ar vīru palikām stāvēt izmainītajā bērnistabā, bet zinājām, ka mūsu ģimene izturēs šo pārbaudījumu. Jo mēs esam kopā.
