Es katru mēnesi sūtu viņai 250 eiro, domādams, ka palīdzu ar komunālajiem maksājumiem un pārtiku. Bet viņa par šo naudu uztur svešu vīrieti
– Čau, mammu! Kā iet? – Kārlis nospieda lifta izsaukšanas pogu un pielika telefonu pie auss.
– Dēliņ! Cik labi, ka piezvanīji. Man iet ne visai, pavisam nelāgi.
– Kas notika? – Mātes balss viņam likās īpaši nogurusi.
– Atkal jumts tek pēc lietus. Domāju izsaukt meistaru, bet tas ir ļoti dārgi. Un vēl ledusskapis niķojas, varbūt pavisam sabojāsies. Un pensija tik maza…
Kārlis nopūtās. Šīs sarunas atkārtojās no mēneša uz mēnesi jau trīs gadus, kopš aizgāja tēvs. Divsimt piecdesmit eiro viņš katra mēneša piecpadsmitajā datumā godīgi pārskaitīja. Summa nebija maza viņa menedžera algai, taču mātei bija taisnība – pensija tiešām bija niecīga.
– Labi, mamm. Rīt pārskaitīšu kā parasti. Bet varbūt vajadzētu pie Evijas griezties? Viņa taču dzīvo blakus.
– Ak, Eviņa… Viņai bērni, vīrs. Savu problēmu pietiek. Negribu viņu traucēt.
– Skaidrs. Labi, turies. Brīvdienās centīšos atbraukt.
– Atbrauc, dēliņ. Esmu pēc tevis noilgojusies.
Kārlis nolika klausuli un pakratīja galvu. Māte vienmēr pratusi radīt vainas apziņu. Viņš dzīvoja ar tēvu, bet māsa Evija palika ar māti. Varbūt tāpēc viņš tagad jutās īpaši atbildīgs par Rūtu. Sestdienas rītā viņš iekāpa mašīnā un devās. Māte dzīvoja divistabu dzīvoklī vecā mājā netālu no centra. Kārlis plānoja pavadīt dienu ar viņu, palīdzēt saimniecībā, bet vakarā satikties ar Eviju.
Piebraucot pie mātes mājas, viņš ieraudzīja pazīstamo kaimiņieni Viju, kura veda pastaigāties suni.
– Kārli! Sveiks, dārgais. – Sieviete priecīgi pamāja ar roku. – Pie Māmiņas atbrauci?
– Labdien, Vija. Jā, nolēmu apciemot.
– Labi, labi. Citādi viņa pēdējā laikā pavisam savādāka kļuvusi. Tik jautra, saposusies. Redzams, ka laimīga.
– Kā tā? – Kārlis bija pārsteigts. Viņu telefonsarunās māte sūdzējās par vientulību un problēmām.
– Ak, vai tad tu neesi lietas kursā? Rūtai tagad kavalieris ir. Viesturs sauc. Labs vīrietis, palīdz viņai visā.
Kārlis sajuta, kā kaut kas viņam saspiedās. Māte ne ar vārdu nebija pieminējusi nekādu Viesturu.
– Un cik ilgi viņi… ir pazīstami?
– Kādi seši mēneši jau, laikam. Iepazinās caur sludinājumu avīzē. Viņš viņai remontu veica, un tad tā arī palika. Tagad gandrīz katru dienu pie viņas.
Kārlis ar smagu sajūtu uzkāpa pie mātes. Kāpēc viņa slēpa no viņa tik svarīgu ziņu?
– Kārli! – Māte atvēra durvis un apskāva dēlu. – Cik labi, ka atbrauci!
Viņa izskatījās tiešām labāk nekā parasti. Mati bija glīti ieveidoti, sejā – viegls make-up. Viņai mugurā bija jauna kleita, ko Kārlis redzēja pirmo reizi.
– Cik skaista kleita. Jauna?
– Ak, šī… jā, nesen nopirku. Apnicis vecā staigāt. – Rūta samulsa. – Nāc iekšā, nāc iekšā. Gatavoju pusdienas.
Kārlis palūkojās apkārt. Dzīvoklis izskatījās citādi. Bija nomainīti aizkari, parādījās jauna stāvlampa, uz galda stāvēja dārga vāze ar ziediem.
– Mam, kur tu dabūji naudu jaunām lietām? Tu taču teici, ka tikko galus savilkt vari.
– Ak, dēliņ… Vienkārši mazliet ietaupīju. Un tad… – viņa apklusa. – Man ir viens paziņa. Palīdz reizēm.
– Kāds paziņa?
– Viesturs viņu sauc. Ļoti labs cilvēks. Man ar remontu palīdzēja, saimniecībā…
Kārlis apsēdās uz dīvāna un uzmanīgi paskatījās uz māti. Trīs gados viņa ne reizi nebija pieminējusi nekādus vīriešus savā dzīvē.
– Un cik ilgi jūs esat pazīstami?
– Ne tik ilgi… Kārli, varbūt labāk iesim pusdienot? Es tavu mīļāko zupu uzvārīju.
Pusdienu laikā māte bija neparasti dzīvespriecīga, bet Kārlis juta, ka viņa kaut ko slēpj. Kad viņš mēģināja sīkāk izjautāt par Viesturu, viņa izvairījās no tiešām atbildēm.
– Esmu priecīgs, ka tev ir draugs. Bet kāpēc tu man nestāstīji?
– Ko tur stāstīt… Vīrietis palīdz sievietei, un viss. Negribēju tevi traucēt ar sīkumiem.
Vakarā Kārlis satikās ar Eviju kafejnīcā pie viņas mājas. Māsa izskatījās nogurusi pēc darba dienas, bet priecājās par tikšanos.
– Evija, saki godīgi. Ko tu esi dzirdējusi par mātes iepazīšanos ar kaut kādu Viesturu?
Evija nolika kafijas tasi uz galda un nopūtās.
Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc
– Es zināju, ka tu agri vai vēlu par to uzzināsi.
– Tātad tu esi lietas kursā? Un arī klusēji?
– Kārli, viņa ir pieaugusi sieviete. Viņai ir tiesības uz privāto dzīvi.
– Bet kāpēc slēpj? Un kas tas vīrietis vispār ir?
– Saucas Viesturs. Četrdesmit pieci gadi, brīvs. Strādā par atslēdznieku-santehniķi. Māte iepazinās ar viņu, kad viņš nāca labot viņas maisītāju.
– Un ko tu par viņu domā?
Evija klusēja, meklējot vārdus.
– Grūti pateikt. No vienas puses, mammai ar viņu tiešām ir labāk. Viņa kļuvusi jautrāka, pārstājusi pastāvīgi sūdzēties par vientulību. No otras puses…
– Kas?
– Viņš bieži viņai prasa naudu. Saka, ka pagaidu grūtības, kredīts par mašīnu. Solās atdot, bet kaut kā neatdod.
Kārlis sajuta, kā viņā kaut kas uzvārās.
– Tātad viņš izmanto viņu? Dēļ naudas?
– Nesaspringsti. Varbūt viņš tiešām pārdzīvo grūtu periodu.
– Evija, tu saproti, kas notiek? Es katru mēnesi sūtu viņai 250, domādams, ka palīdzu ar komunālajiem maksājumiem un pārtiku. Bet viņa par šo naudu uztur svešu vīrieti.
– Kārli, klusāk. – Evija palūkojās apkārt. – Cilvēki skatās.
– Man vienalga. Cik daudz naudas viņa viņam jau ir iedevusi?
– Nesaskaitīju. Bet zinu, ka nesen nopirka viņam jaunus instrumentus. Par 150.
– Tā ir mana nauda. Es strādāju, ietaupu uz sevis, lai palīdzētu mātei, bet viņa…
– Nomierinies. Padomāsim, kā rīkoties.
– Ko tur domāt? Rīt pat braukšu pie viņas un noskaidrošu attiecības.
– Kārli, nevajag. Māte var pavisam noslēgties.
– Un ko tu piedāvā? Turpināt klusēt un mierīgi finansēt viņas romānu?
Evija ilgi klusēja, maisīdama ar karotīti kafiju.
– Klausies, ļauj man pašai ar viņu parunāt. Sieviete ar sievieti. Noskaidrošu, kas un kā.
– Nē. Es pats tikšu galā.
Svētdienas rītā Kārlis atbrauca pie mammas agrāk nekā parasti. Kāpņutelpā viņš saskārās ar nepazīstamu vīrieti ap četrdesmit pieciem gadiem darba drēbēs, kurš nesa instrumentu somu.
– Jūs pie Rūtas? – jautāja nepazīstamais.
– Esmu viņas dēls.
– Ā, Kārli! – Vīrietis pastiepa roku. – Viesturs. Māte daudz par jums stāsta.
Kārlis paspieda pasniegto roku, uzmanīgi aplūkojot Viesturu. Parasts vīrietis, nekas īpašs. Vidēja auguma, spēcīgas miesas būves, ar labsirdīgu seju.
– Un jūs ilgi pie mums?
– Es jau eju prom. Pievilku maisītāju. Rūtai zelta rokas, bet ar tehniku viņa nav uz jūs.
– Skaidrs. Un cik bieži jūs… palīdzat?
– Gandrīz katru dienu. Vienai sievietei grūti tikt galā ar sadzīvi.
Kārlis uzgāja pie mātes un sastapa viņu labā garastāvoklī.
– Es satiku Viesturu kāpņutelpā.
– Jā, viņš maisītāju laboja. Labs cilvēks, vienmēr palīdzēs.
– Un cik tu viņam maksā par darbu?
– Kārli, kādi jautājumi? Starp mums naudas attiecību nav. Viņš man palīdz, es viņu reizēm ar pusdienām pabaroju.
– Tiešām? Un no kurienes tad viņam jauni instrumenti?
Mātes seja mainījās. Viņa novērsās pret logu.
– Kas tev teica?
– Nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka tu man melo. Tie ir daļa no naudas, ko es tev pārskaitu.
– Kārli, tu nesaproti…
– Ko es nesaprotu? To, ka tu tērē manu naudu svešam vīrietim?
– Viņš nav svešs. – Rūta strauji pagriezās pret dēlu. – Viņš ir vienīgais cilvēks, kurš par mani rūpējas.
– Mam, es tev katru mēnesi pārskaitu.
– Nauda nav rūpes. Nauda ir pienākums. Bet Viesturs… viņš mani saprot, atbalsta.
– Un prasa naudu.
– Viņam ir pagaidu grūtības. Viņš apsolīja atdot.
– Kad apsolīja? Un cik jau ir paņēmis?
Māte apklusa. Kārlis saprata, ka trāpījis mērķī.
– Māte, atbildi godīgi. Cik daudz naudas tu viņam esi iedevusi šajos mēnešos?
– Kārli, lūdzu, nejaucies. Esmu pieaugusi sieviete.
– Pieaugusi sieviete, kurai izmāna naudu. Cik, mam?
Rūta apsēdās uz dīvāna.
– Nezinu… Nesaskaitīju. Instrumentus nopirku, mašīnu palīdzēju viņam salabot, parādus segt…
– Ak Dievs… mam, tie taču ir vairāk nekā 2 tūkstoši. Mana nauda.
– Viņš atdos. Apsolīja.
– Kad? Kur ir garantijas?
– Kārli, tu greizsirdīgs esi vai kā? Negribi, lai man būtu sava dzīve?
– Es gribu, lai tevi nemāna Šis Viesturs tieši to arī dara.
– Tu viņu pat nepazīsti.
Kārlis saprata, ka saruna nonākusi strupceļā. Māte bija iemīlējusies un negribēja neko dzirdēt.
– Labi. Tad es vairs nepārskaitīšu naudu.
– Ko?
– Ja mana nauda iet nevis tev, bet tavam draugam, tad pārskaitījumiem nav jēgas.
– Kārli, nerunā muļķības…
– Tās nav muļķības. Tas ir lēmums. Vai nu tu pārtrauc viņam dot naudu, vai es pārtraucu to pārskaitīt.
– Tu nedrīksti tā ar rīkoties.
– Drīkstu. Un rīkošos.
Kārlis aizgāja smagā garastāvoklī. Vakarā viņam piezvanīja Evija.
– Man viņa sūdzējās. Teica, ka tu solīji pārtraukt pārskaitījumus.
– Ne solīju, bet brīdinu. Es neuzturēšu viņas mīļāko.
– Kārli, padomā. Viņa pirmo reizi trīs gadu laikā sajutās vajadzīga. Vai tiešām tu gribi viņai to atņemt?
– Es gribu, lai viņu nemāna. Evija, tu taču redzi, kas notiek.
– Redzu. Bet ja nu viņš viņu tiešām mīl?
– Tad kāpēc prasa naudu? Ja mīl, mīlēs arī bez naudas, vai tad ne tā? To arī gribu pārbaudīt.
Nākamajā dienā Kārlim piezvanīja nepazīstama vīrieša balss.
– Kārli? Tas ir Viesturs. Man ar jums jāparunā.
– Par ko?
– Par jūsu mammu. Tiksimies?
Viņi satikās kafejnīcā pie Kārļa biroja. Viesturs ieradās tīrā kreklā un džinsos, izskatījās mierīgs un pārliecināts.
– Kārli, es saprotu jūsu satraukumu. Jebkurš dēls jūsu vietā uztrauktos.
– Labi saprotat. Un kas tālāk?
– Rūta ir ļoti apbēdināta par jūsu sarunu. Es nevēlos būt ģimenes nesaskaņu iemesls.
– Tad pārtrauciet viņai prasīt naudu.
– Man tiešām ir pagaidu grūtības. Bet tas nav uz visiem laikiem.
– Un kas ir uz visiem laikiem?
Viesturs klusēja, acīmredzot meklējot vārdus.
– Es mīlu jūsu māti. Un gribu ar viņu saistīt dzīvi.
– Kādā veidā?
– Plānojam precēties. Rūta piekrīt pārdot dzīvokli, nopirksim māju laukos. Tur lētāk dzīvot, un es varēšu vairāk strādāt.
Kārlis sajuta, kā mati ceļas stāvus.
– Tātad jūs gribat, lai viņa pārdod dzīvokli un pārceļas pie jums uz laukiem?
– Ne pie manis, bet ar mums. Mēs kopā nopirksim māju.
– Par viņas naudu?
– Uz pusēm. Es arī ieguldīšu savu daļu.
– Kādu daļu? Jums taču ir pagaidu grūtības un kredīti.
– Kārli, esmu godīgs cilvēks. Negribu neko slēpt no topošā padēla.
– Es jums neesmu padēls. Un nekad nebūšu.
Kārlis piecēlās un uzmeta naudu par kafiju uz galda.
– Turieties tālāk no viņas.
– Jums nav tiesību lemt viņas vietā.
– Redzēsim.
Mājās Kārlis uzreiz piezvanīja Evijai.
– Evija, steidzami vajadzīga tava palīdzība.
– Kas notika?
– Šis Viesturs plāno apprecēt un piespiest pārdot dzīvokli.
Vai šim čalim tas izdevās?
Vai Rūta noticēja saviem tuvākajiem?
Vai arī Viesturs tomēr izrādījās kārtīgs cilvēks – par to nākamajā lapā
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
