– Ko? Tu esi pārliecināts?
– Viņš pats man to teica. Steidzami kaut kas jādara.
– Varbūt viss nav tik briesmīgi? Ja viņi mīl viens otru…
– Evija, attopies. Vīrietis ir paņēmis jau tik daudz pusgada laikā un tagad pretendē uz dzīvokli.
– Labi. Ko tu piedāvā?
– Ģimenes sapulci. Tu, es un mamma. Bez šī Viestura. Mums viņai jāpaskaidro, kas notiek.
– Un ja nu viņa negribēs klausīties?
– Piespiedīsim. Citas izejas nav.
Trešdienas vakarā viņi trijatā sanāca pie Evijas mājās. Rūta ieradās noskumusi.
– Ko jūs te sarīkojāt?
– Mēs vienkārši gribam parunāt. – Evija ielēja tēju.
– Par ko te runāt? Kārlis jau visu izlēmis manā vietā.
– Mēs uztraucamies par tevi. – Kārlis apsēdās blakus. – Šis Viesturs…
– Neuzdrošinies viņu tā saukt.
– Labi. Viesturs. Tu zini, ka viņš grib tevi precēt?
– Zinu. Un tas ir lieliski.
– Un to, ka plāno pārdot tavu dzīvokli?
Rūta sastinga ar tasi rokās.
– Kas tev teica?
– Viņš pats. Mēs tikāmies.
– Tā ir patiesība? – klusi jautāja Evija.
– Nu… mēs apspriedām dažādus variantus. Pilsētā dārgi dzīvot, bet laukos…
– Šis dzīvoklis ir tava vienīgā mājvieta. – Evija paņēma viņu aiz rokām. – Ja kaut kas noies greizi….
– Nekas nenories greizi, Viesturs mani mīl.
– Tad kāpēc viņš nepiedāvā pārcelties pie tevis? – jautāja Kārlis. – Kāpēc obligāti jāpārdod dzīvoklis?
– Viņam ir saistības pret bijušo sievu…
– Kādas saistības?
Kārlis izņēma no somas mapi ar dokumentiem.
– Saskaitīsim godīgi, cik daudz naudas tu esi iztērējusi Viesturam.
– Kāpēc tas vajadzīgs?
– Lai tu saprastu notiekošā mērogu.
Viņš izklāja uz galda bankas izrakstus.
– Lūk, tavi pārskaitījumi. Jūlijā tu noņēmi 400 skaidrā naudā. Augustā – 300. Septembrī pagaidām 250.
– No kurienes tev mani izraksti?
– Palūdzu bankā. Es taču pārskaitu naudu uz šo kontu.
Evija klusēdama saskaitīja summas.
– Sanāk gandrīz tūkstotis trijos mēnešos.
– Ne visa šī nauda…
– Un kas par to tika pirkts? – Kārlis nolika priekšā bloknotu. – Atcerēsimies. Instrumenti. Mašīnas remonts. Kas vēl?
Rūta klusēdama skatījās bloknotā. Pamazām viņi atjaunoja tēriņu ainu. Nauda kredīta dzēšanai, dāvana Viestura bijušajai sievai meitas dzimšanas dienā, jaunas drēbes viņam, kopīgas vakariņas restorānos.
– Tu saproti, kas notiek? – klusi teica Evija.
– Viņš apsolīja atdot…
– Kad? Un par kādu naudu? – Kārlis pieliecās pie mammas. – Māte, viņam nav naudas. Tāpēc viņš arī grib pārdot tavu dzīvokli.
– Jūs vienkārši greizsirdīgi esat, negribat, lai man būtu sava dzīve.
– Mēs gribam, lai tevi nepiemāna. – Evija piecēlās un apskāva viņu. – Ja Viesturs tevi tiešām mīl, viņš neprasīs naudu. Vīrietim pašam jānodrošina sieviete, nevis otrādi.
– Bet viņam ir grūtības…
– Grūtības ir visiem. Bet normāls vīrietis tās nerisinās uz sievietes rēķina.
– Esmu tik nogurusi būt viena… Pēc tēta man likās. Un tad parādījās Viesturs, un es atkal sajutos vajadzīga…
– Tu esi vajadzīga mums. – Kārlis apsēdās otrā pusē. – Mēs tevi mīlam un rūpējamies par tevi.
– Ar naudu…
– Ne tikai ar naudu. Vienkārši mēs dzīvojam tālu, strādājam. Bet tas nenozīmē, ka mēs…
Viņi nosēdēja līdz vēlam vakaram, atceroties ģimenes stāstus, apspriežot nākotni. Sarunas beigās Māte kļuva mierīgāka un domīgāka.
– Un ja nu jūs kļūdāties? Ja nu viņš mani tiešām mīl?
– Tad viņš to pierādīs, – teica Kārlis. – Pārtrauks prasīt naudu un atradīs labāku darbu.
– Un ja nu nepārtrauks?
– Tad tu pati sapratīsi, kas un kā.
Nākamajā nedēļā Rūtai piezvanīja Viesturs.
– Rūta, man steidzami vajag vienu tūkstoti. Notika nepatikšanas ar mašīnu.
– Viestur, un kad tu atdosi to, ko jau esi paņēmis?
– Tiklīdz tikšu galā ar darīšanām, uzreiz atdošu. Bet pagaidām, noformē uz mani pilnvaru uz tavu dzīvokli. Ērtībai, lai es varētu visus jautājumus risināt.
Rūta nolika klausuli ar trīcošām rokām. Pilnvara uz dzīvokli – tas jau bija par daudz. Viņa piezvanīja Evijai.
– Eviņa, atbrauc. Man ar tevi jāparunā.
Kad Evija atbrauca, viņa pastāstīja par sarunu ar Viesturu.
– Viņš grib pilnvaru uz dzīvokli. Saka, ērtībai.
– Māte, nekādā gadījumā. Tā taču ir tava vienīgā mājvieta.
– Saprotu. Evija, un ja nu Kārlim bija taisnība?
– Iespējams. Bet jāpārliecinās galīgi.
– Kā?
– Saki Viesturam, ka naudu vairs nedosi. Paskatīsimies uz viņa reakciju.
Vakarā Viesturs atnāca pie Rūtas ar ziedu pušķi.
– Rūta, tu šodien esi kaut kāda bēdīga.
– Viestur, man ar tevi nopietni jāparunā.
– Par ko, dārgā?
– Par naudu. Es vairs nevaru tev dot.
Viestura seja mainījās.
– Tas tavs dēls uz tevi spiež?
– Lieta nav dēlā. Man pašai problēmas sākās. Komunālie maksājumi pieauga.
– Bet, Rūta, man taču ir saistības.
– A strādāt? Varbūt papilddarbu atrast?
– Es taču strādāju, bet alga maza.
– Tad citu darbu meklē.
Viesturs piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
– Rūta, es domāju, mēs esam viena ģimene. Bet ģimene viens otram palīdz.
– Ģimene? Un kad mēs kļuvām par ģimeni?
– Mēs taču plānojam precēties. Starp citu, tu domāji par pilnvaru? Būtu ļoti ērti…
– Viestur, bet kāpēc nevar vienkārši apprecēties bez visām pilnvarām un pārdošanām?
– Rūta, nu ko tu? Pilsētā dārgi, bet laukos…
– Un ja nu es negribu uz laukiem?
– Tad kā mēs dzīvosim? Par tavu pensiju?
– Un par tavu algu?
– Rūta, tu mani nesaproti…
– Saprotu. Tu gribi dzīvot par manu naudu.
Viesturs strauji apstājās.
– Zini ko, Rūta? Padomā labi. Tādus vīriešus kā es, tavā vecumā neatradīsi. Es tev pēdējo iespēju laimei piedāvāju.
– A ja es no tās atsakos?
– Tad paliec viena. Redzēsi, kā bez manis.
Pēc viņa aiziešanas Rūta ilgi sēdēja virtuvē, pārdomājot notikušo. Tas izklausījās pārāk ciniski. Vai tiešām tā ir mīlestība? Nākamajā dienā viņa piezvanīja bērniem.
– Vai varat atbraukt? Man jums ir kaut kas sakāms.
Kārlis un Evija atbrauca kopā. Māte viņus sagaidīja ar skumju smaidu.
– Jums bija taisnība. Viesturs vakar parādīja savu īsto seju.
Viņa pastāstīja par sarunu, par naudas un pilnvaras prasībām.
– Kad es teicu, ka naudas vairs nebūs, viņš teica, ka ies prom.
– Man žēl, – klusi teica Evija. – Bet labāk uzzināt patiesību tagad, nekā pēc kāzām.
– Jā, jums taisnība. Kārli, piedod man. Es biju naiva.
– Neuztraucies. Jebkura sieviete tavā vietā gribētu ticēt labākajam.
– Un ko tagad darīt ar Viesturu?
– Vairs ar viņu netikties, – stingri teica Kārlis. – Un neaizdod ne zem kāda aizbildinājuma.
– Un ja nu viņš nāks?
– Neatver durvis. Un labāk nomaini slēdzenes.
Viesturs tiešām atnāca vēl dažas reizes, zvanīja, lūdza piedošanu, solīja mainīties. Bet Rūta bija nelokāma.
– Viestur, starp mums viss ir beidzies. Lūdzu tevi vairs mani netraucēt.
– Rūta, kas tev tagad palīdzēs? Kas salabos krānu, uzkarinās plauktu?
– Atrisināsies kāds.
– Par naudu atradīsies, bet es bez maksas palīdzēju.
– Par tūkstošu algu? Dārga palīdzība.
Pēc šīs sarunas Viesturs pazuda no Rūtas dzīves. Oktobrī, kad dzeltenās lapas noklāja pagalmu, Kārlis atbrauca pie Rūtas ar jaunu piedāvājumu.
– Māte, vienosimies citādi. Daļu naudas es pārskaitīšu kā parasti, bet daļu atliksim depozītā. Lai krājas tavai nākotnei.
– Laba ideja. Es sapratu, ka nauda rokās – tas ir liels kārdinājums.
– Un vēl. Ja vajadzēs palīdzību saimniecībā, labāk noalgosim normālu meistaru. Par konkrētu darbu un par konkrētu naudu.
– Piekrītu.
Arī Evija sāka biežāk apciemot viņu, palīdzēt ar iepirkumiem un mājas darbiem.
– Ziniet, bērni, – reiz teica Rūta, – šī mācība man nāca par labu. Es sapratu, ka laime nav tajā, lai kādu uzturētu, bet gan tajā, lai būtu vajadzīga pa īstam.
– Un tu esi vajadzīga mums. Vienmēr esi bijusi un būsi.
Novembrī Vija pastāstīja Rūtai interesantu jaunumu:
– A tavs Viesturs, izrādās, jau atradis jaunu. Sievieti no kaimiņu mājas. Dainu. Arī vientuļa.
– Žēl viņas, – nopūtās Rūta. – Ceru, ka viņa būs gudrāka par mani.
– Un tu nenožēlo?
Lasi vēl: Kā 3 dienās pagatavot maizes ieraugu – iesācēja dienasgrāmata
– Ko? Par naudu? Uzskati, ka nopirku sev mācību. Dārgi, bet efektīvi.
Ziemā Rūtai tiešām parādījās jauns paziņa. Edgars, pensionēts, viens. Viņi iepazinās stāvot rindā pie kases.
– Un šis neprasa naudu? – ar smaidu jautāja Kārlis, kad Rūta pastāstīja par jauno draugu.
– Tieši otrādi. Viņš man pārtiku pērk, uz teātri aicina. Un galvenais – nekad nesūdzas par finansiālām problēmām.
– Tātad normāls vīrietis.
– Jā, jūtos ar viņu aizsargāta. Nevis kā ar Viesturu – it kā es viņam būtu māte, nevis sieviete.
Jaungada priekšvakarā viņi sanāca visa ģimene pie Evijas. Rūta izskatījās mierīga un apmierināta.
– Ziniet, bērni, paldies jums par pacietību. Par to, ka nepametāt mani, kad biju tik…
– Visi cilvēki pieļauj kļūdas, – apskāva viņu Kārlis. – Galvenais ir no tām izdarīt secinājumus.
– Secinājumus esmu izdarījusi. Tagad zinu: ja vīrietis prasa naudu, tātad viņam vajag naudu, nevis sievieti.
– Zelta vārdi, – iesmējās Evija.
– Un vēl. Ģimene nav tas, kurš skaisti runā, bet tas, kurš ir blakus grūtā brīdī. Un jūs bijāt blakus, pat tad, kad es jūs no sevis atgrūdu.
Kārlis klusēdams apskāva viņu. Pirms pusgada viņam likās, ka ģimenes saites varētu sabrukt, bet izrādījās, ka īsta ģimene tikai stiprinās, izgājusi cauri pārbaudījumiem. Galvenais – laikus pasniegt palīdzīgu roku un nebaidīties teikt patiesību, pat ja tā ir rūgta.
