Aija nesaprašanā vērās no vīra uz Mairu.
— Kāds vēl Juris? Tas ir mans vīrs, Pēteris.
— Ak, Pēteris? — pasmīnēja Maira. — Bet man viņš sevi uzdeva par Juri. Atraitni. Teica, ka sieva — īsta problēma. Un tad es izvilku planšeti.
— Ziniet, Aija, jums bija taisnība. Šajā vietnē tiešām ir daudz interesantu vīriešu, — es izvadīju uz televizora lielā ekrāna «Jura» anketu. — Jūs tik ļoti steidzāties iekārtot manu personīgo dzīvi, ka nepamanījāt, kā jūsu pašas vīrs meklē sev « feju».
Es atvēru mapi ar ekrānuzņēmumiem. Sarakste ar Mairu, stāsti par sievu, plāni atvaļinājumam. Viss parādījās uz ekrāna.
Vīramātes seja pārvērtās pelēkā maskā.
— Pēteri?.. — viņa nočukstēja.
— Mamm, — iesaistījās Jānis. Viņa balss bija stingra kā granīts. — Vai tu esi izveidojusi Alīnai šo anketu? Vai tu man meloji, zvanot?
Vīramāte klusēja. Viņa nezināja ko atbildēt.
— Domāju, jums laiks iet, — es noteicu, norādot uz durvīm.
Vīratēvs un vīramāte, neuzdrošinoties skatīties viens uz otru, aizvilkās viņai pakaļ. Kad aiz viņiem aizvērās durvis, Jānis pienāca pie manis. Ilgi skatījās acīs, tad apķēra.
— Piedod, — viņš iečukstēja. — Piedod, ka kaut uz mirkli šaubījos.
Es neatbildēju. Vienkārši stāvēju viņa apskāvienos un apzinājos: vecās manis vairs nav. Tagad zināju — dažkārt, lai glābtu to, kas tev dārgs, jādedzina visi tilti. Mūsu laulība tajā vakarā nekļuva ideāla, bet kļuva godīga. Un šajā godīgumā bija vairāk spēka nekā visos iepriekšējos gados, kas aizritēja izlikšanās ēnā.
Epilogs. Gadu vēlāk
Mēs ar Jāni sēdējām uz verandas mūsu jaunajā mājā. Nopirktā kredītā pēc tam, kad pārdevām to dzīvokli un pārtraucām pēdējās saites ar viņa vecākiem. Šī gada laikā daudz kas bija mainījies. Aija un Pēteris nešķīrās. Viņu sods izrādījās daudz izsmalcinātāks. Viņi palika kopā, vienā dzīvoklī kā divi zirnekļi burkā. Viņu ideālais fasādes tēls sabruka, atsedzot gadu desmitiem krātu melu un savstarpējas nepatikas tīklojumu.
Jānis ieraudzīja savus vecākus tādus, kādi tie ir. Arī mūsu attiecības pārdzīvoja pārbaudījumu. Bija sarunas. Viņš ne uzreiz saprata, kāpēc es rīkojos tik strauji. Taču, kad parādīju viņam to pirmo anketu, ko bija izveidojusi viņa māte, viņš visu saprata.
— Tu mūs aizstāvēji, — viņš toreiz sacīja. — Bet es gandrīz visu sagrāvu.
Kopš tā laika mēs iemācījāmies galveno — runāt. Es arī mainījos. Aizgāju no nepatīkama darba un atvēru mazu ziedu veikalu. Bailes par to, «ko teiks cilvēki», pazuda. Dažreiz Aija zvanīja. Teica, ka ilgojas pēc dēla. Es mierīgi atbildēju: «Mēs neko neesam aizmirsuši.
Mēs vienkārši dzīvojam tālāk. Bez jums». Un noliku klausuli.
Oļegs paņēma manu roku. — Par ko aizdomājies?
— Par to, cik skaists mums ir saulriets, — atbildēju.
Un tā bija patiesība. Saulriets bija neticami skaists. Un pirmo reizi pēc daudziem gadiem es uz to skatījos bez bailēm, ka rītdiena nesīs jaunas sāpes. Jo zināju: lai kas notiktu, es tikšu galā. Mēs tiksim galā.
