Pastāstu gadījumu ar sievieti, kuru kādu dienu satiku uz ielas. Šis notikums lielā mērā mainīja manu skatījumu un perspektīvu.
Ārā stipri lija. Es atgriezos no darba, kad pamanīju kādu vecu sievieti, acīmredzot viņai nebija dzīvesvietas. Viņa sēdēja uz ietves apmales, apņēmusi sevi ar rokām. Man palika večiņas ļoti žēl un nolēmu pieiet pie viņas.
– Ejam pie manis, es teicu. – Man ir garāža. Tur ir silti. Ir wc un gulta. Sirmgalve izbrīnīti paskatījās uz mani. – Garāžā? viņa jautāja.
– Nav tik slikti, kā izklausās, es ātri piebildu. – Tikai uz laiku. Līdz kaut ko izdomāsiet.
Sieviete piekrita. Iekārtoju viņai guļvietu uz vecas saliekamās gultas. Atnesu segu, ēdienu un rezerves tējkannu. Aizbraucot aizslēdzu durvis, kas garāžu savieno ar māju, bet ne aiz bailēm, drīzāk aiz ieraduma. Vēlāk es par notikušo pastāstīju savai draudzenei. Viņa nebija sajūsmā.
– Tu pārāk uzticies cilvēkiem, viņa teica.
Maijs bija aprīlī. Sinoptiķis vīlies par jauno prognozi: “Mēs nevaram runāt par siltumu”
Kad nākamajā vakarā atgriezos mājās un atvēru garāžas durvis, biju tā izbrīnīts, ka no sākuma nesapratu kas notiek. Šī sieviete, kuru izmitināju…es nezināju ko teikt. Jutu pārsteiguma, pateicības un neparastas siltuma sajūtas sajaukumu. Tumšas, putekļainas garāžas vietā ieraudzīju omulīgu mājokli. Vecās mēbeles bija saliktas pa vietām, grīda izmazgāta, gultai uzsegts adīts pārklājs.
Pie sienas piekārta kaltētu drogu buntīte, it kā no lauku mājas. Gaiss smaržoja pēc piparmētrām un lavandas. Bet stūrī novietota svece un vairākas vecas fotogrāfijas. Tajās es atpazinu savu viešņu: jaunu, smaidīgu, kopā ar bērniem un vīrieti formastērpā.
Lasi vēl: Meteorologs Toms Bricis nācis klajā ar nepatīkamu laikapstākļu prognozi tuvākajām dienām
– Atvaino, ja pārspīlēju, viņa teica, iznākdama no vecā skapja aizmugures ar krūzi rokās. Man vienkārši nepatīk nekārtība. Pat ja tas nav mans. – Tu to visu izdarīji vienas dienas laikā?
Kāpēc mūsu sievietes 34 gadu vecumā izskatās kā piecdesmitgadīgas: franču sievietes viedoklis
Man bija garlaicīgi, viņa pasmaidīja. – Turklāt tu man iedevi pajumti. Gribēju tev kaut kā pateikties. Es apsēdos uz krēsla. Klusēju. Un tad sapratu: es nejutos savā mājoklī omulīgi, līdz ieradās šī sieviete. Un līdz brīdim, kad ieviesa tajā kārtību – ne tik daudz ārēju, cik dvēselisku. Ja tevi aizkustināja šis neparastais stāsts, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos. Novērtēsim arī tavus komentārus!
