– Mammu, nu mēs taču lūdzām…
– Mārtiņ, – es saku. – Tomam patīk.
– Runa nav par Tomu. – Ieva paaugstina balsi, bet tā, inteliģenti, bet šnāc. – Runa ir par principu. Kāpēc pirkt tādu, ja var pielikt klāt un nopirkt labu lietu? Es internetā apskatījos šīs firmas plastmasas sastāvu, tur var būt fenoli. Tu gribi, lai dēlam kas uzmetas?
Lūk, tā ir manipulācija. Tas ir trumpis, kas sit visu pušu. Mārtiņš uzreiz saplaka.
– Nu jā, mammu, – viņš bubina, bakstot griķus. – Ar to plastmasu tagad ir bīstami. Tu labāk tiešām būtu naudu iedevusi. Mēs ritenim atliktu vai konstruktoram.
Es skatos uz viņu. Mans dēls, pieaudzis vīrietis, trīsdesmit gadu. Viņš taču visu saprot, redz, ka man nav patīkami. Bet viņš izvēlas viņu, jo viņam ar viņu ir jādzīvo. Ja viņš tagad mani aizstāvēs, viņa viņam datiks veselu nedēļu.
Viņam vieglāk ir uzgrūst uz mani, es taču piedošu, es esmu mamma. Bet viņa nepiedos. Man kļuva tik rūgti. Pat ne par sevi, bet par viņu, ka viņam savās mājās nav balsstiesību. Pat par dāvanu papriecāties nevar, kamēr sieva nedod atļauju. – Labi, – es saku celdamies kājās. – Sapratu, fenoli tātad.
– Jūs neapvainojieties, – Ieva to saka, jau pagriezusies pret izlietni. – Vienkārši mēs esam praktiski cilvēki. Tagad tāds laiks. Krīze, nauda ir jāskaita.
– Jā, – saku. – Tāds laiks, skaitiet vien.
Izeju koridorā. Toms izskrien ārā, dinozauru stiepj…
– Ome, tu ej prom?
– Eju, zaķīt.
– Paldies par Reksu! Viņš ir foršs!
Es pietupos, apķēru viņu. Vismaz viens cilvēks šajā mājā ir īsts.
– Spēlējies, saulīt.
Mārtiņš iznāca mani pavadīt. Stāv, mīņājas.
– Mammu, nu ko tu tiešām. Ieva vienkārši ir nogurusi. Viņai māja, darbs.
– Mārtiņ, – skatos viņam acīs. – Galvenais, lai tu būtu laimīgs.
Viņš noraustījās, novērsa skatienu.
– Mammu, viss ir normāli. Dzīvojam kā cilvēki. Ko vēl vajag?
“Siltuma tev vajag, muļķīt,” – es nodomāju, bet nepateicu. – Nu, uz redzēšanos. Ienākšu pēc nedēļas, ar aploksni. Viņš saviebās, saprata, ka es dzeļu, bet paklusēja.
Kā es pārvērtos no mīļas vecmāmiņas par brāķētu resursu piegādātāju
Izgāju no kāpņu telpas. Jau tumšs, laternas deg, sniegs krīt. Rīga ziemā ir skaista, bet auksta. Līdz pieturai jāiet minūtes desmit. Mēdz teikt: jaunatne kļuvusi pragmatiska. Tas laikam ir labi. Nelidinās mākoņos, zina naudas vērtību. Bet cik tas ir baisi. Tā taču nav pragmatiskums, bet gan kaut kāda dvēseles trūcība. Ieva laikam nav slikta. Viņa vienkārši ir… šo panākumu ietekmēta. Viņai vajag, lai viss būtu “kā bildītē”. Ideāls vīrs un ideāls bērns. Ja kaut kas neiederas – norakstīt. Es neiederos ar savu dinozauru. Viņa mēģina nopirkt laimi caur lietu kvalitāti.
Ja konstruktors par 200 – tad bērns būs laimīgs. Bet, ja par 15 – tad nē. Kādas muļķības. Toms atcerēsies nevis cenu, bet to, kā mēs ar viņu uz grīdas sēdējām. Bet viņa to nesaprot. Un Mārtiņu viņa šajās sacensībās ir iedzinusi. Viņš skrien, skrien, griķus kož, bet prieka acīs nav. Nākamreiz iešu pie viņiem un baidīšos. Nopirkšu mašīnīti – pateiks, ka krāsa nav īstā, bet ja grāmatu – šrifts par mazu. Atnesīšu naudu – pateiks, ka par maz.
Braucu autobusā un ir grūti. Cilvēki skatās, man ir kauns, es novēršos pret logu. Nezinu, kā rīkoties. Pārstāt iet, sodīt viņus ar savu prombūtni? Bet es taču Tomiņu mīlu, nevarēšu bez viņa. Pielāgoties, nest tās aploksnes? Acīmredzot nāksies mazdēla dēļ. Tikai dinozaura žēl, viņš ir labs. Kaut kāds dzīvs, īsts atšķirībā no viņiem.
