Viņš neizturēja un izgāja virtuvē. Elīna izņēma no cepeškrāsns pannu ar pīrādziņiem. Sārteni, spīdīgi, tie izdalīja tādu aromātu, ka Sergejam sareiba galva.
— O, pīrādziņi! – neviļus izsprāga no viņa. – Ar ko? — Ar kāpostiem un olu, un ar gaļu, – atbildēja Elīna, pārliekot karstus pīrādziņus pītā groziņā, kas pārklāts ar lina dvieli. – Es braukšu pie mammas, aizvedīšu cienastu.
— Un… mums? – Sergejs norija siekalas. — Serž, nu tu taču saproti, – viņa noplātīja rokas. – Gaļa ir dārga, sviests mīklā arī nav lēts. Tavā budžetā šie pīrādziņi nekādi neietilpst. Sergejs sastinga. Viņam šķita, ka viņa joko, ka tūlīt viņa iesmiesies un pasniegs viņam siltu pīrādziņu. Bet Elīna bija nopietna. Viņa akurāti iesaiņoja groziņu, ielēja sev tēju, apēda vienu pīrādziņu ar redzamu baudu un sāka ģērbties.
— Es tev atstāju vietu uz plīts, ja gatavosi, – viņa vēl paspēja pateikt jau no priekšnama. – Atgriezīšos vakarā. Kad aizvērās ārdurvis, Sergejs apsēdās uz ķebļa un skatījās uz tukšo galdu. Aizvainojums dedzināja krūtis. Kā viņa var būt tik nežēlīga? Kaut kādas naudas dēļ atņemt vīram mājas ēdienu! Bet kaut kur dziļi sirdī tieva balss viņam čukstēja, ka šo putru savārījis viņš pats.
Viņš atvēra savu skapīti. Rīsu paciņa, brekšu bundža tomātu mērcē, ātri pagatavojama zupa paciņā. No viena skata uz šiem produktiem viņam sāka kļūt slikti.
Nolēmis, ka brīvdienā var sevi palutināt, Sergejs devās uz veikalu. Viņš ilgi stāvēja pie gaļas letes. Liellopu gaļa tiešām maksāja kosmosu. Cūkgaļa bija lētāka, bet gabali izskatījās pārāk trekni. Vista? Viņš vairs nevarēja uz to skatīties. Beigās viņš nospļāvās un nopirka trīssimt gramus gatavo “Olivier” salātu kulinārijas nodaļā un grilētu vistu. Tam viņš iztērēja gandrīz 30 eiro.
“Ak, es brīnos,” pazibēja doma. “Tā taču ir gandrīz puse no mana nedēļas budžeta, par kuru es teicu Elīnai.”
Vista izrādījās pāržāvēta, bet salātos bija pārāk daudz kartupeļu un maz desas. Bet tas bija labāk nekā pelmeņi. Vakarā Elīna atgriezās no mammas ne viena, bet ar draudzeni Marinu. Marina bija skaļa, jautra sieviete, kura mīlēja garšīgi paēst.
— Ak, Seržik, sveiks! – viņa iesaucās no sliekšņa. – Mēs nolēmām pasēdēt, iedzert vīnu. Sergejs iznāca koridorā, cenšoties izskatīties nepiespiesti.
— Sveika, Marin. Sievietes iekārtojās virtuvē. Elīna izņēma no ledusskapja lielu ceptas gaļas gabalu, kas tur marinējās kopš vakardienas, un ielika to cepeškrāsnī sildīties. Uz galda parādījās sālījumi (mātes, par laimi, bez maksas), olīvas, siera plate, skaistas glāzes.
Sergejs sēdēja zālē, izliekoties, ka skatās futbolu, bet visa viņa uzmanība bija pievērsta skaņām un smaržām no virtuves. Tur skanēja glāzes, atskanēja smiekli.
— Mmm, gaļa vienkārši kūst mutē! – skaļi sajūsminājās Marina. – Vai tu man dosi recepti? Un sinepes kādas asās! Sergej, ko tu tur sēdi? Nāc pie mums! Ceptā gaļa – fantastiska!
Sergejs saspringās. Viņš saprata, ka, ja tagad izies, viņam nāksies Marinai atzīties viņu eksperimentā. Vai arī Elīna pati pastāstīs? Nē, viņa nav tāda, netīrumus no mājas neiznesīs. Bet sēsties pie galda un ēst viņas ēdienu pēc tam, kad viņa viņam atteica pīrādziņus? Lepnums neļāva.
— Es neesmu izsalcis! – viņš iesaucās. – Pienākšu vēlāk, iedzert tēju. — Nu tu dod! Atteikties no tādas garšīguma! – brīnījās viešņa. Pēc stundas Marina aizgāja. Elīna vāca galdu. Izcilās ceptās gaļas atliekas viņa lika traukā. Sergejs iegāja virtuvē padzerties ūdeni.
— Labi pasēdējāt? – viņš jautāja, cenšoties neskatīties uz gaļu. — Brīnišķīgi. Marinka pastāstīja jaunumus, pasmējāmies. Vai tu tiešām negribi ēst? Tev tur zupa paciņā palika. Tas bija pēdējais piliens.
— Elīn, pietiek, – klusi teica Sergejs. — Kas pietiek? – viņa pagriezās, turot trauku rokās. — Pietiek ar šo cirku. Man nebija taisnība. Elīna lēnām nolika trauku uz galda un atspiedās ar gurnu pret virsmu.
— Kur tieši tev nebija taisnība, Serž? Tajā, ka esmu izšķērdētāja? Viņš pacēla acis uz viņu. Tajās bija tik daudz ilgu un nožēlas, ka Elīnas sirds notrīsēja. Bet viņa nolēma nostiprināt rezultātu.
— Serž, lieta nav tikai cenās. Lieta ir pūlēs. Lai atrastu labu gaļu par adekvātu cenu, es apbraukāju divus tirgus. Lai noķertu akcijas, es monitorēju lietotnes. Un pēc tam es stāvu pie plīts divas stundas pēc darba. Bet tu atnāc, apēd piecpadsmit minūtēs, un pēc tam bāz man čeku sejā un saki, ka es naudu izmetu vējā. Tas ir aizvainojoši.
— Piedod man, – Sergejs teica patiesi. – Es tiešām visu sapratu. Pie velna to ekonomiju uz kuņģa rēķina. Es labāk paņemšu papildu darbu, ja pietrūks naudas. Tikai, lūdzu, atgriezīsim visu kā bija. Es vairs neteikšu ne vārda par taviem tēriņiem.
Elīna vēl minūti klusēja, skatoties uz vīru. Sejas krāsa kļuva kaut kāda pelēka. Viņai palika viņa žēl. Galu galā, viņš bija labs vīrs, vienkārši reizēm viņam uznāca šī “mantkārības aptumšošanās”.
— Labi, – viņa nopūtās un atvēra trauka vāku. – Sēdies. Ceptā gaļa vēl ir silta. Sergeja acis iedegās kā bērnam, ieraugot Ziemassvētku egli.
— Tiešām? Var? — Sēdies jau, bēdu ekonomist. Vai gribi kartupeļus? Es taisīju biezeni, nedaudz palicis. — Gribu! Visu gribu! – Sergejs satvēra dakšiņu. Elīna ielika viņam šķīvī divus lielus sulīgas gaļas gabalus, pievienoja kaudzīti gaisīga biezeņa un aplēja visu ar gaļas sulu no veidnes dibena. Sergejs ēda, acis miedzot no baudas. Īstas gaļas, garšvielu, ķiploku un sviesta garša viņam šķita dievišķa.
— Elīnk, tu esi burve, – viņš nomurmināja ar pilnu muti. – Kā es to varēju iemainīt pret cīsiņiem? — To es arī nezinu, – Elīna iesmējās, ielejot viņam tēju. – Ceru, ka mācība ir apgūta?
— Uz visu mūžu, – viņš apstiprināja. – Rīt pat pārskaitīšu tev uz karti savu daļu naudas. Un pat vairāk, iedeva nelielu prēmiju. Nopērc, lūdzu, to garšīgo sieru. Un zivi. — Nopirkšu, – viņa pamāja. – Bet ar vienu nosacījumu. — Kādu? — Nākamajā nedēļas nogalē mēs brauksim uz veikalu kopā. Un nevis pēc “sarkanās cenas”, bet pēc normāliem produktiem. Lai tu redzētu reālos cenu zīmes un vairs nerīkotu man pratināšanas ar čekiem.
— Sarunāts, – viegli piekrita Sergejs, noslaukot šķīvi ar maizes gabaliņu.
Dzīve atgriezās ierastajā ritmā. Sergejs turēja vārdu: viņš pārtrauca komentēt sievas pirkumus un pat pats sāka izrādīt iniciatīvu, piedāvājot nopirkt kaut ko garšīgu vakariņām. Un galvenais – viņš sāka novērtēt to darbu, ko Elīna ieguldīja katrā vakariņās. Jo tagad viņš precīzi zināja: ekonomija uz dzīves kvalitātes rēķina maksā pārāk dārgi – gan veselībai, gan attiecībām.
Kādu dienu, pēc mēneša, viņi pastaigājās pa tirdzniecības centru un gāja garām tam pašam veikalam, kurā Sergejs iepirkās sava eksperimenta laikā.
— Iesim iekšā? – ar viltīgu smaidu jautāja Elīna. – Varbūt gribas pelmeņus par 2 eiro? Sergejs nodrebēja un paātrināja soli, ciešāk satverot sievas roku. — Nē, paldies. Es labāk ēdīšu tavu boršču. Starp citu, tu šodien solīji biezeni ar ķiplokiem?
— Solīju, – Elīna uzsmaidīja. – Tātad būs.
Viņi izgāja no tirdzniecības centra uz saules pielieto ielu, apspriežot vakara plānus, un jautājums par to, kurš un cik tērē ēdienam, vairs nekad netika pacelts viņu ģimenē. Sergejs saprata vienkāršu patiesību: mīlestība un rūpes netiek mērītas ar kases čeka garumu, un veselība un miers ģimenē maksā daudz dārgāk par jebkuru naudu.
