Tovakar Ainārs atkal atgriezās mājās vēlu – pēdējo nedēļu laikā tā bija noticis gandrīz katru dienu. Vīra izturēšanās veidā es sajutu pārmaiņas, lai gan ārēji viņš šķita tāds pats kā vienmēr: tas pats smaids, tie paši ieradumi.
Bet aiz šī smaida slēpās kaut kas tāls, it kā viņa domas klejotu citā pasaulē.
Kādu dienu, pārbaudot savus un vīra rēķinus, atklāju ko tādu, kas burtiski izsita man pamatu zem kājām. Čeks par izsmalcinātām smaržām vairāk nekā 110 eiro vērtībā! Šīs smaržas no laulātā drauga nebiju saņēmusi.
Starp pirkumiem bija arī rokassprādze, kuru reiz biju apbrīnojusi juvelierizstrādājumu veikala skatlogā. Es zināju, ka nekad nevarēšu to atļauties, jo mēs ar vīru taupām katru centu. Visas šīs lietas nepārprotami pirktas kādai citai. Dusmas manī auga augumā.
-Tātad tu nolēmi spēlēt šādu spēli? Labi, paskatīsimies, kurš uzvarēs, klusi nomurmināju sev zem deguna.
Nākamajā dienā devos uz tuvējo parfimērijas veikalu. Smaržas, ko vīrs bija pircis “viņai”, izrādījās neticami dārgas, bet par laimi tur bija nelieli paraugi, kurus varēja iegādāties par simbolisku summu.
Tajā pašā vakarā, pirms Ainārs atgriezās mājās, es viesistabā uzmanīgi izsmidzināju nopirktos smaržu paraudziņus. Ienākot mājās, viņš uzreiz sastinga uz sliekšņa. Es redzēju, kā viņš sajuta pazīstamo smaržu, kas bija viņa slepenā saikne ar citu sievieti.
– Kaut kas dīvaini smaržo, viņš teica, neizpratnē skatīdamies apkārt. – Vai esi nomainījusi smaržas?
– Es neko nejūtu, mierīgi atbildēju, tēlojot patiesu pārsteigumu.
Tajā brīdī es pamanīju, kā viņš zaudē līdzsvaru. Viņa skatiens kļuva nenoteikts, un viņš ātri paskatījās sāņus. Tas man sagādāja dīvainu gandarījumu.
Kopš tā laika Ainārs kļuva manāmi nervozs. Es to redzēju katru dienu. Viņš izvairījās no mana skatiena un ātri gāja man garām, it kā baidītos uzkavēties. Mūsu sarunas aprobežojās ar sadzīviskām problēmām un frāzēm par darbu.
Nolēmu turpināt sava plāna īstenošanu. Izsmidzināju smaržas uz aizkariem, dvieļiem, pat uz vīra mīļāko mēteļa. Kad viņš kādu dienu sniedzās pēc tā, es pamanīju, kā viņš sastinga. Aināra seja liecināja par spriedzi.
Reiz es uzsāku šķietami nevainīgu sarunu:
– Zini, dažreiz man šķiet, ka mēs pazīstam viens otru līdz mazākajai detaļai, es domīgi teicu. – Bet dažreiz man liekas, ka it kā katram no mums ir kāds rūpīgi glabāts noslēpums..
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
