Viņš bija sūtījis naudu, sekojis līdzi dēla gaitām caur fotogrāfijām un Marijas stāstiem, bet nekad nebija atradis drosmi to pateikt savai sievai.
Laura jutās nodota. Viņa domāja par visām tām reizēm, kad viņi raudāja par to, ka viņiem nav bērnu, kamēr Edgara dēls kaut kur citur gāja pirmajā klasē. Dusmas mijās ar skumjām, bet tad parādījās vēl kāda sajūta — ziņkārība.
Viņa satikās ar dēlu. Viņa vārds bija Mārtiņš. Kad viņš ienāca kafejnīcā, Laurai aizrāvās elpa — tās pašas acis, tas pats žests, kā viņš sakārtoja matus, tā pati balss. Mārtiņš pastāstīja, ka viņš zināja par tēvu, bet tēvs vienmēr teicis, ka Laura ir brīnišķīga sieviete un viņš nevar viņai nodarīt pāri ar šo ziņu.
Ceļš uz piedošanu
Šis atklājums bija grūts pārbaudījums Laurai, taču, neskatoties uz sākotnējo šoku, viņai nācās pieņemt šo jauno realitāti. Viņa saprata, ka pasaule nav tikai melna un balta. Edgara rīcība bija gļēva, bet vienlaikus viņš centās aizsargāt abas savas “ģimenes”.
Dzīve turpinās, un dažkārt nākas pieņemt arī tādas patiesības, kuras negribētos zināt. Mīlestība un uzticība var tikt pārbaudītas vissmagākajā veidā, taču Laura saprata — viņa joprojām mīl to Edgaru, kuru pazina. Jaunais Edgars ar viņa noslēpumiem bija daļa no tā paša cilvēka, un piedošana bija vienīgais ceļš uz viņas pašas mieru.
Laura un Mārtiņš turpināja sazināties. Viņš kļuva par to saikni ar Edgaru, kuras viņai tik ļoti pietrūka. Galu galā, Edgars bija atstājis viņai ne tikai sāpes, bet arī dzīvu daļu no sevis, ko viņa patiesībā bija ilgojusies visu mūžu.
Ko tu domā par šo stāstu? Vai esi sastapies ar līdzīgām situācijām, kur tuva cilvēka noslēpumi nāk gaismā pēc viņa aiziešanas? Dalies ar saviem iespaidiem komentāros!
