Daudzi ticīgie un arī tie, kuri ikdienā neapmeklē baznīcu, mēdz apmulst, saskaroties ar situāciju, kad tiek atrasts svešs krustiņš vai paša valkātais pēkšņi salūst.
Izrādās, ka rīcība, ko iesaka garīdznieki, ir daudz mierīgāka un skaidrāka, nekā varētu šķist, raugoties caur tautas māņticības prizmu. Bailes un nezināšana šajā jautājumā bieži vien rada lieku satraukumu tur, kur vajadzīga vienkārši cieņpilna attieksme.
Vai drīkst pacelt atrastu krustiņu?
Sabiedrībā joprojām dzīvs ir mīts: “pacelsi svešu krustu – uzņemsies cita cilvēka bēdas un likteni”. Tomēr garīdznieki un baznīcas tradīciju pētnieki uz šo skatās pilnīgi citādi. Krusts kristietībā ir uzvaras un cerības simbols, tāpēc tas nevar nest nelaimi tam, kurš pret to izturas ar cieņu.
Ja ceļā gadās atrast pazaudētu krustiņu un nav iespējas uzreiz atrast tā īpašnieku, atstāt to mētājamies dubļos vai putekļos būtu nepareizi. To vajadzētu pacelt, notīrīt un, ja māc šaubas par tālāko rīcību, aiznest uz tuvāko baznīcu. Tur šādus atradumus pieņem un zina, kā ar tiem rīkoties – reizēm tie tiek izmantoti svētbilžu rotāšanai vai vienkārši novietoti drošā vietā. Atrasts krustiņš nav lāsts, bet gan svētums, kam nepieciešama pajumte.
Ko darīt, ja krustiņš ir salūzis?
Mājas apstākļos nereti gadās, ka krustiņš nolūst no ķēdītes, saplīst vai kā citādi tiek bojāts. Daudzi saskata tajā sliktu zīmi, taču speciālisti mierina – materiāls paliek materiāls, un tas var nolietoties mehānisku iemeslu dēļ. Galvenais ir tas, kā mēs no šī priekšmeta atvadāmies.
Salūzušu krustiņu nekādā gadījumā nedrīkst izmest sadzīves atkritumos. Pat ja tas vairs nav valkājams, tas joprojām ir iesvētīts priekšmets. Viens no variantiem ir to vienkārši glabāt mājās, piemēram, lādītē blakus svētumam vai pie ikonām. Ja tomēr mājās to paturēt nevēlaties, pareizākais ceļš ir doties uz baznīcu. Tur šādi priekšmeti tiek savākti un vēlāk utilizēti veidā, kas nepieļauj to apgānīšanu, piemēram, sadedzināti īpašās krāsnīs.
Lasi vēl: Gandrīz kilograms siera no diviem litriem piena: vienkārša recepte mājās gatavotai brinzi, kas izdodas vienmēr
Vai drīkst nēsāt tuvinieka atstātu krustiņu?
Bieži rodas jautājums par mantotiem krustiņiem – vai drīkst nēsāt to, kas piederējis aizgājušam vecākam vai citam tuvam cilvēkam? Atbilde ir apstiprinoša. Tajā nav nekā nepareiza. Gluži otrādi – tas var kalpot kā mīļa piemiņa un garīga saite ar tuvinieku.
Ja nav drošas zināšanas par to, vai krustiņš savulaik ir ticis iesvētīts, to vienmēr var izdarīt vēlreiz. Baznīcā šis rituāls neaizņem daudz laika, bet sniedz iekšēju mieru valkātājam. Tomēr nav ieteicams nēsāt divus krustiņus vienlaicīgi – savējo un tuvinieka. Garīgā svētība nepieaug atkarībā no priekšmetu skaita. Šādā situācijā labāk izvēlēties vienu nēsāšanai, bet otru novietot mājas svētvietā.
Rīcības plāns mierīgam prātam
Lai izvairītos no kļūdām un lieka stresa, der atcerēties dažus vienkāršus soļus, kā rīkoties ar šādiem atradumiem vai bojātiem priekšmetiem:
Atradums: Pacel, notīri un, ja neplāno nēsāt, ziedo baznīcai vai noliec pie ikonām.
Bojājums: Neglabā to starp parastām lietām un neizmet miskastē. Aiznes uz baznīcu vai sadedzini (ja tas ir koka) tīrā vietā.
Dāvinājums vai mantojums: Ja krustiņš ir dārgs kā piemiņa, droši to nēsā, iepriekš pārliecinoties, ka tas ir iesvētīts.
Attieksme: Atceries, ka krustiņš nav talismans vai maģisks aizsargs, bet gan ticības apliecinājums. Tāpēc galvenais ir tava iekšējā attieksme, nevis priekšmeta tehniskais stāvoklis.
Lasi vēl: Nekad neaizdodiet šīs lietas: 6 priekšmeti, kuriem saskaņā ar ticējumiem jāpaliek mājās
Galu galā mēs saņemam sakārtotu un skaidru izpratni: ne salūzis priekšmets, ne nejaušs atradums nevar nodarīt sliktu cilvēkam, kurš rīkojas ar labiem nodomiem. Baznīca un tradīcijas mūs māca nevis baidīties, bet gan cienīt simbolus, kas mums ir svarīgi.
