Lauku atslēdznieks nedēļas laikā uzcēla mums šķūni, strādājot rūpīgi un bez jebkādām papildu prasībām – pat nepieskārās pārtikai no ledusskapja. Tomēr, kad pēc darbu pabeigšanas no nolīgtās algas nācās atskaitīt nelielu summu, viņš kļuva manāmi neapmierināts un sāka izrādīt dusmas.
Man bija nepieciešams uzbūvēt šķūni manā vasarnīcā, lai būtu, kur glabāt dārza instrumentus un citas lietas. Nolēmu neiesaistīt profesionālu būvfirmu, jo uzskatīju, ka šāds projekts nav tik sarežģīts, lai par to maksātu lielas summas. Bijām pārliecināti, ka pieredzējis atslēdznieks, kurš pārzina būvniecības pamatus, spēs darbu paveikt kvalitatīvi.
Mans kaimiņš ieteica savu draugu, kurš agrāk bija strādājis celtniecībā, tādēļ šķita, ka viņš tiks galā pat ar vienkārša šķūņa būvniecību. Uzticējos šim ieteikumam, taču, kā vēlāk izrādījās, mūsu sadarbībā radās nelielas nesaskaņas.
Man paveicās, ka šis vīrietis bija brīvs. Viņš bija atvaļinājumā pēc sešu mēnešu ilga projekta un īsti nevēlējās veltīt savu laiku šķūņa būvei. Tomēr es spēju viņu pārliecināt…
Viņš apgalvoja, ka varētu pabeigt darbu nedēļas laikā, un tas man bija pilnīgi pieņemami. Sestdien viņš teica, ka atbrauks, lai visu apskatītu, un nākamajā dienā iegādāsies nepieciešamos materiālus šķūņa būvei.
Mēs izrunājām smagos darbus. Atslēdznieks teica, ka dažkārt būs jāpalīdz kādam, bet viņš pats atradīšot, kam piezvanīt, jo viņam ir pietiekami daudz paziņu.
Lasi vēl: “Tualetes brīnums ar jodu: tualete kļūst baltāka par sniegu bez pūlēm
Vitālijs arī apsolīja, ka tiks galā ar visu, jo ir pieredzējis speciālists. Tāpēc viņš lūdza samaksu, kas atbilst viņa prasmēm, un es piekritu tam.
Sestdienas vakarā šķūnis bija pilnībā pabeigts, un es beidzot varēju novērtēt viņa darbu. Viss bija lieliski, tieši kā biju iedomājusies, un man nebija neviena komentāra vai iebilduma. Vitālijam pa šo laiku nebija nekādu problēmu.
Tālāk sekoja pats interesantākais un negaidītākais pavērsiens…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Vienīgais, kas man radīja nepatiku, bija tas, ka Vitālijs nedēļas laikā iztukšoja visus ledusskapī esošos pārtikas krājumus, piemēram, divus kilogramus cūkgaļas, kuru viņš kopā ar palīgu izmantoja šašlika pagatavošanai.
Turklāt pazuda vairāk nekā divdesmit olas, daži piena produkti, mērcītes un viena pudele vīna tika izdzerta. Man tāda rīcība šķita nepieņemama.
Šeit jautājums nav tikai par to, ka es nevēlos dalīties ar pārtiku, bet gan par to, ka neviens man nepajautāja, vai drīkst to izmantot. Kad es ierados vasarnīcā, viņi vienkārši mani nostādīja jau gatavā situācijā.
Es aprēķināju, cik kopumā izmaksāja visa produkcija, un no atslēdznieka samaksas atņēmu 30 eiro. Protams, tas ir tikai neliels ieguldījums kopējā summā, bet man tas ir principa jautājums. Vitālijam tas ļoti nepatika, un viņš sāka strīdēties ar mani. Viņš paskaidroja, ka celtniekiem vienmēr tiek piedāvāta pārtika, un tas tiek uzskatīts par ierastu praksi.
Turklāt viņš piebilda, ka būvniecības laikā bija bijuši momenti, kad viņš bija iztērējis vairāk pūļu un naudas, taču kopējā summa nemainījās.
No vienas puses, es vēlējos piekrist viņam, bet no otras puses, joprojām uzskatu, ka es izpildīju visus nosacījumus, kurus mēs bijām apsprieduši, un mani vajadzēja brīdināt par visām niansēm. Tā rezultātā mēs šķīrāmies.
Kā jūs uzskatāt, vai man bija taisnība savā rīcībā, vai es rīkojos pareizi, ņemot vērā visu situāciju un apstākļus?
