Atmiņas, kas klusi elpo skapja stūrī. Dzīvē mēdz būt lūzuma punkti, kas neatgriezeniski sadala mūsu eksistenci divās daļās — “pirms” un “pēc”
Mēs bieži iedomājamies, ka šie brīži pienāk dramatiskos apstākļos: iestāžu gaiteņos vai lidostu termināļos, kur tiek pieņemti liktenīgi lēmumi. Taču patiesībā vislielākie dvēseles satricinājumi mēdz notikt visparastākajās vietās, piemēram, tavā mājā, tavā istabā, brīdī, kad tu vienkārši atver skapja durvis, lai noliktu tīru veļu.
Bija saulaina sestdiena, un mēs ar vīru bijām nolēmuši veltīt dienu tam, kam darba nedēļas steigā nekad nepietika laika — kārtīgai ģenerāltīrīšanai. Māja bija piepildīta ar mazgāšanas līdzekļu smaržu un enerģisku rosību.
Tas bija mūsu ierastais rituāls: viņš uzņēmās smagāko daļu, mazgājot grīdas un spodrinot sadzīves tehniku, kamēr es iegrimu virtuves plauktu revīzijā. Mēs ik pa brīdim sastapāmies gaitenī, apmainījāmies jokiem, smējāmies par atrastiem sīkumiem un plānojām, ko pasūtīsim vakariņās. Viss šķita tik drošs, prognozējams un maksimāli ikdienišķs.
Durvis atvērtas
Kad es ienācu guļamistabā ar kaudzi svaigi izgludinātas, vēl siltas veļas, pamanīju, ka viņa garderobes durvis ir palikušas nedaudz pavērtas. Tas mani ieintriģēja. Mans vīrs pret savām lietām izturas ar gandrīz pedantisku rūpību — viņam ir savs neoficiāls rituāls: aizvērt durvis līdz galam, piespiest tās un sagaidīt raksturīgo “klikšķi”, it kā pārliecinoties, ka viņa pasaule ir kārtībā.
Es automātiski pastiepos, lai labotu šo mazo “kļūdu”, taču tieši tajā mirklī mans skatiens aizķērās aiz kaut kā neparasta pašā skapja apakšā. Tālajā kreisajā stūrī, paslēpts aiz ziemas apavu kastēm, gulēja liels, melns un necaurspīdīgs polietilēna maiss. Tas bija sasiets divos tik ciešos mezglos, ka uzreiz kļuva skaidrs — šis nav nekāds nejaušs krāms. Tā sien lietas, kuras vēlas pasargāt no svešiem skatieniem, lietas, kurām nav jābūt atklātām.
Es apstājos uz vairākām sekundēm. Istabā valdīja klusums, un es piepeši sāku ieklausīties apkārtējās skaņās, pati nesaprotot, no kā baidos. Galvā kā vētra iebrāzās simtiem minējumu. Vai viņš tur slēpj kādu dārgu pirkumu? Vai tie ir slepeni dokumenti? Varbūt kaut kas salūzis, ko viņš nevēlas man rādīt? Vai — un šī doma iedzēla visvairāk — vai tas ir kaut kas tāds, kam mūsu kopīgajā mājā vispār nevajadzētu atrasties?
Es klusi pasaucu viņu vārdā, bet atbildes nebija. Viņš bija aizņemts viesistabā, ar austiņām ausīs mēģinot attīt vadu mudžekli aiz televizora. Viņš mani nedzirdēja, un tas šo brīdi padarīja vēl vientulīgāku.
Zinātkāre, sajaukta ar nelielu trauksmi, guva virsroku pār pieklājību. Es notupos uz ceļiem un uzmanīgi izvilku maisu gaismā. Tas bija pārsteidzoši smags. Sajūta nebija tāda, it kā iekšā būtu drēbes; tas bija kaut kas ciets, blīvs un tajā pašā laikā trausls. Mans pirksti neklausīja, kamēr es lēnām atraisīju pirmo mezglu, tad otro.
Īpašā smarža
Tiklīdz maiss atvērās, mani pārņēma specifiska smarža — pēc veca papīra, kaltētiem ziediem un kaut kā tāda, ko varētu saukt par “laika smaržu”. Tas smaržoja pēc svešas, ļoti personīgas dzīves.
“Mammai pensijas nepietiek ēdienam, turpmāk viņa ēdīs pie mums” paziņoja Māris
Iekšpusē es ieraudzīju vairākas rūpīgi sakārtotas kaudzes. Tur bija vecas burtnīcas un vēstules, kas pārsietas ar rupjām, nodilušām auklām. Pa virsu gulēja pāris nelielas kārbiņas, bet zem tām — trīs biezas paciņas ar dzeltenīgām, laika skartām aploksnēm.
Es paņēmu rokās vienu no tām. Uz tās bija salasāms datums, kas rakstīts pirms vairāk nekā desmit gadiem, un sievietes vārds kā sūtītājs. Sirds nevis vienkārši nodrebēja, tā smagi noslīdēja kaut kur lejā. Vārds man bija pazīstams, es to biju dzirdējusi, taču nespēju uzreiz sasaistīt ar konkrētu personu šādā kontekstā.
Es apsēdos gultas malā, joprojām turot aploksni. Melnais maiss pie manām kājām tagad izskatījās pēc mēma liecinieka kādam noslēpumam, kuru es nebiju tiesīga zināt. Es atraisīju vienu no vēstuļu kaudzītēm. Tajā bija ne tikai vēstules, bet arī mazas zīmītes uz noplēstām lapām, dzimšanas dienas atklātnes un vēlējumi. Visu caurvija viens un tas pats rokraksts — glīts, nedaudz svārstīgs, bet ar īpašu, vecmodīgu eleganci.
Tajā pašā mirklī atvērās durvis un istabā ienāca vīrs, joprojām tinot ap roku kādu kabeli. Ieraudzījis mani sēžam uz gultas ar atvērto maisu, viņš apstājās kā iemiets. Viņa seja, kas vēl pirms brīža bija smaidīga un bezrūpīga, pārvērtās nepilnā sekundē. Sākumā tajā pavīdēja tīrs pārsteigums, bet tūlīt pat to nomainīja kaut kas līdzīgs dziļam aizvainojumam.
Amerikānis Trevors nosauca 7 lietas, kas viņu “atstāja uz pauzes” ciemojoties mazā Latvijas ciemā
Netaisnojās
Viņš lēnām, smagiem soļiem pienāca klāt un apsēdās man blakus. Viņš nesāka pārmest vai taisnoties. Viņš vienkārši klusējot skatījās uz vēstulēm, kas bija izkaisītas man klēpī, un pēc tam uz mani.
— Tu… tu atradi šo? — viņa balss bija tik klusa, ka es to drīzāk sajutu, nevis dzirdēju.
Es tikai spēju pamāt ar galvu, jūtot, kā rīklē sakāpj kamols. Es jutos kā svešiniece. Viņš pastiepa roku, paņēma vienu no vēstulēm un pirkstu galiem pārbrauca pāri rakstītajām rindām. Viņa sejā parādījās smaids — tik skumjš, tik maigs un bezgalīgi vientuļš, ka man nebija skaidrs kas notiek.
Un tad notika interesantākais…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
