Kad Džesika un Marks lidoja uz Latviju, viņi strīdējās par to, kurš pirmais pateiks vietējo frāzi: “Kur ir tavs ķengurs?” Deviņus mēnešus vēlāk viņi jau zināja, ka joki par Austrāliju šeit nedarbojas.
“Tikai vispirms nepaspiediet roku,” Džesika pirms tikšanās nočukstēja savam vīram. “Ja sieviete nepiedāvā roku, vienkārši pamājiet ar galvu.” “Un ja viņa to dara?” “Tad ātri paspiediet un atņemiet to, pirms nav par vēlu.” Tā pieklājība viņiem kļuva par jaunu izdzīvošanas veidu. Austrālijā rokasspiediens ir gandrīz kā “sveiki”. Latvijā tā ir ceremonija. Un, kamēr Džesika instinktīvi sniedza roku ikvienam, ko satika, Marks jau turēja rokas aiz muguras, kā skolnieks, kas pieķerts palaidnībā.
Viņi domāja, ka Latvija ir auksta, pelēka un krustcelēs ir lāči. Bet izrādījās, ka tā ir valsts, kurā cilvēki sveicina viens otru ar skatienu, un klusumam ir cieņas sajūta.
Pieklājība bez vārdiem un klusums bez neveiklības
Džesikas pirmās dienas Latvijā atstāja viņu nedaudz apmulsušu. Klusums liftā. Klusums rindā. Pat kaimiņiene, kura katru dienu laistīja puķes ēkas ieejā, aprobežojās ar īsu “Sveiki” un smaidu. Sidnejā tā nerīkojas. Tur cilvēki jūtas spiesti sarunāties. Pat ar tiem, kurus viņi redz pirmo reizi un, iespējams, pēdējo reizi.
Bet Latvijā Džesika pirmo reizi sajuta, ka klusums var būt ērts. “Tas nav aukstums,” paskaidroja viņas latviešu valodas skolotāja. “Vienkārši šeit nav nepieciešams runāt, lai būtu tuvi.” Laika gaitā Džesika pierada pie tā. Viņa pārstāja aizpildīt klusuma brīžus un sāka pamanīt skaņas, ko iepriekš nebija dzirdējusi: maigu sniega čaboņu, sasalušu zaru krakšķēšanu, klusus soļus uz kāpnēm. Latvija viņai iemācīja ieklausīties pasaulē.
Kad ceļi tiek remontēti, pat ja tie ir perfekti
Pirms pārcelšanās draugi biedēja Marku ar leģendām: ceļi Latvijā ir kā izdzīvošanas piedzīvojums. Viņš iztēlojās bedres ķengura dziļumā un automašīnas, kas tajās pazūd bez pēdām.
Un tad viņš ieraudzīja visu. Tehnika dūca, asfalts mirdzēja, strādnieki lika jaunus bruģakmeņus, pat ja vecie izskatījās kā tikko no žurnāla izlīduši. “Viņi remontē kaut ko, kas jau ir pilnīgi kārtībā!” Marks neticīgi teica. “Varbūt tas ir nacionāls hobijs?” Pēc pāris mēnešiem viņš saprata: tas nebija hobijs, bet gan dzīvesveids. Šeit viņi lepojas ar kārtību. Pat ja tas nozīmē uzrakt pusi pilsētas.
Jā, reizēm ceļi pārvērtās par meklējumiem. Bet Marks juta nevis īgnumu, bet gan cieņu. “Austrālijā mēs ātri būvējam un aizmirstam,” viņš teica. “Bet šeit viņi visu pārtaisa, līdz tas ir perfekts.”
Pilsēta, kas svin pat rudeni
Kad pienāca septembris, Džesika izgāja ārā un sastinga. Pilsēta bija izrotāta ar vītnēm, dzeltenām lapām un plakātiem ar uzrakstu “Priecīgu Zinību dienu!” “Pat mācību gada sākums ir brīvdiena?” viņa pārsteigta jautāja. Brīvdienas šeit nekad nebeidzas. Ziemā Rīga pārvēršas pasakā: ledus skulptūras, gaismas, mūzika. Pavasarī notiek festivāli, bet vasarā – ielu koncerti.
It kā pilsēta pastāvīgi gribētu teikt: “Redziet, cik skaisti ir vienkārši tā dzīvot.” Marks bija pieradis bezmērķīgi pastaigāties pa centru. Viņš nopirka glāzi karstas tējas, lai dotos, sēdēja pie strūklakas un vēroja garāmgājējus. Cilvēki gāja garām, smaidoši un nesteidzīgi. Neviens viņus nekur nesauca, negrūda un nemēģināja pārdot. Viņš saprata, ka Latvijā pat ielas var būt laipnas.
Jaunieši, kas atdod savas vietas, un piegādātāji, kas klusi klauvē
Kādu dienu piegādātājs piegādāja paku un pieklauvēja tik klusi, ka Džesika nedzirdēja. “Austrālijā viņi aizcirstu durvis,” viņa iesmējās. Un tad viņa pamanīja: šeit neviens nevajadzīgi netrokšņo. Metro pusaudži pieceļas, lai atdotu savas vietas sievietēm. Autobusos vīrieši palīdz nest somas. Neviens to nedara izrādīšanās pēc — tā tas vienkārši ir. “Vecmodīgas manieres?” jautāja Marks. “Nē,” atbildēja kaimiņš, “tikai cieņa, kas nav izgājusi no modes.”
Kad nakts nav iemesls gulēt
Galvenās grūtības izrādījās nevis aukstums, bet gan laiks. Sidnejā dzīve sākas piecos no rīta. Šeit ir otrādi. Kafejnīcas atveras desmitos, bet paliek atvērtas līdz pusnaktij. Marks ir pieradis pie saullēktiem, bet Džesika — pie vakara pastaigām.
Latvijā viņi atrada kompromisu: rīts darbam, vakars dzīvošanai. Ielās mirdz lampas, pāri sēž uz soliņiem, skan mūzika. Pat pirmdienu vakaros pilsēta elpo kā svētkos. “Dzīve šeit ir lēnāka, bet dziļāka,” sacīja Džesika. “Neviens nesteidzas būt laimīgs. Visi vienkārši paliek laimīgi.”
Lasi vēl: Pie manis uz Rīgu atbrauca paziņa no Holandes: ieejot mūsu veikalā viņš samulsa ieraugot šo skatu
Kad sveša valsts kļūst par savējo
Pēc deviņiem mēnešiem viņi vairs nejutās kā “ārzemnieki”. Marks iemācījās dzert tēju bez piena un aptīt šalli kā vietējie. Džesika pārstāja brīnīties, ka cilvēki var klusībā stāvēt blakus viens otram un joprojām būt draudzīgi. Viņiem vairs nebija jāskaidro, kāpēc viņi ir pārcēlušies uz šejieni. Latvija vairs nebija “eksotiska”. Tā bija kļuvusi par mājām — nevis tāpēc, ka tā bija perfekta, bet gan tāpēc, ka tā bija īsta.
Un, ja kāds jautā: “Ko tu tur atradi?” Viņi atbild: “Es pats. Valstī, kur pat klusums izklausās latvisks.”
