Jaunieši, kas atdod savas vietas, un piegādātāji, kas klusi klauvē
Kādu dienu piegādātājs piegādāja paku un pieklauvēja tik klusi, ka Džesika nedzirdēja. “Austrālijā viņi aizcirstu durvis,” viņa iesmējās. Un tad viņa pamanīja: šeit neviens nevajadzīgi netrokšņo. Metro pusaudži pieceļas, lai atdotu savas vietas sievietēm. Autobusos vīrieši palīdz nest somas. Neviens to nedara izrādīšanās pēc — tā tas vienkārši ir. “Vecmodīgas manieres?” jautāja Marks. “Nē,” atbildēja kaimiņš, “tikai cieņa, kas nav izgājusi no modes.”
Kad nakts nav iemesls gulēt
Galvenās grūtības izrādījās nevis aukstums, bet gan laiks. Sidnejā dzīve sākas piecos no rīta. Šeit ir otrādi. Kafejnīcas atveras desmitos, bet paliek atvērtas līdz pusnaktij. Marks ir pieradis pie saullēktiem, bet Džesika — pie vakara pastaigām.
Latvijā viņi atrada kompromisu: rīts darbam, vakars dzīvošanai. Ielās mirdz lampas, pāri sēž uz soliņiem, skan mūzika. Pat pirmdienu vakaros pilsēta elpo kā svētkos. “Dzīve šeit ir lēnāka, bet dziļāka,” sacīja Džesika. “Neviens nesteidzas būt laimīgs. Visi vienkārši paliek laimīgi.”
Lasi vēl: Pie manis uz Rīgu atbrauca paziņa no Holandes: ieejot mūsu veikalā viņš samulsa ieraugot šo skatu
Kad sveša valsts kļūst par savējo
Pēc deviņiem mēnešiem viņi vairs nejutās kā “ārzemnieki”. Marks iemācījās dzert tēju bez piena un aptīt šalli kā vietējie. Džesika pārstāja brīnīties, ka cilvēki var klusībā stāvēt blakus viens otram un joprojām būt draudzīgi. Viņiem vairs nebija jāskaidro, kāpēc viņi ir pārcēlušies uz šejieni. Latvija vairs nebija “eksotiska”. Tā bija kļuvusi par mājām — nevis tāpēc, ka tā bija perfekta, bet gan tāpēc, ka tā bija īsta.
Un, ja kāds jautā: “Ko tu tur atradi?” Viņi atbild: “Es pats. Valstī, kur pat klusums izklausās latvisks.”
