Autors: Evija Blūma

Anna Pētersone nedzīvoja vienkārši dzīvoklī, bet gan veselā laikmetā. Māja, kuru pilsētā ar cieņu sauca par “ģenerāļu māju”, stāvēja krastmalā, ar tumšajiem logiem raugoties lēnajā upes tecējumā

Artūrs un Inta decembra sākumā saņēma ziņu no Baibas. Teksts bija mundrs un priecīgs: “Aicinām uz Jauno gadu, kā vecos, labos laikos, siltā kompānijā”. Sieviete izlasīja un sajuta, kā no atmiņām saraujas

“Kāpēc man jāstrādā divas maiņas un pēc tam trīs stundas jāstāv pie plīts, lai jūs atnāktu un visu noslaucītu divdesmit minūtēs? Vai jūs kaut reizi pajautājāt, vai mums ir nauda pārtikai? Vai jūs kaut reizi atnesāt līdzi ēdienu”

Jaunais gads tūlīt klāt, bet tu izskaties pēc… nu, pēc nekā. Vai tiešām tajā tavā bibliotēkā maksā pilnīgus grašus? Tu taču esi nodaļas vadītāja

— Valda, tu taču redzi, kā esi mainījusies. Agrāk biji enerģiska, jautra. Bet tagad… — Artis pakratīja galvu, noliekot malā žurnālu. — Tu vairs neesi tā meitene, kurā es iemīlējos

Es atnācu. Es apsveicu, izdomāju dzejoļus. Jūs ar draugiem nolēmāt sarīkot bērnu tirgu, kur katram ir pienākums kaut ko pasniegt, un tagad pieprasāt čeku par kūkas gabalu

Mājas solis ir kā skābeklis – kamēr tas ir, neviens to nepamana, bet, tiklīdz tas pazūd, iestājas smagums. Septiņus gadus mana mīlestība tika mērīta tīros kreklos un mirdzošās izlietnēs, līdz kādā pirmdienā es nolēmu kļūt par spoku pati savās mājās

“Tu mūžīgi uz mani taupi. Uz sevis būtu ietaupījusi. Re, vannas istabā stāv kaut kāds krēms, četrdesmit eiro par burciņu. Domā, es neredzēju”

“Viņi sabojāja manas tapetes un apēda avenes, mazbērnus tik un tā pie manis nevediet” paziņoja Mirdza