Autors: Evija Blūma

Sēdēju restorānā krastmalā, virpināju rokās salveti tā, ka tā jau bija pārvērtusies par kaut kādām papīra skrandām, un domāju tikai par vienu: kā pēc iespējas ātrāk tikt mājās

Es vienmēr zvanīju. Katru svētdienu, tieši desmitos no rīta, kā pēc saraksta. Sākumā zvans ilga trīs signālus, pēc tam piecus, pēc tam desmit. Tad es dzirdēju šo attālo, bezpersonisko sistēmas balsi: “Abonents nav sasniedzams”

Lai izvairītos no aizvainotiem komentāriem stilā “autorei ir aizspriedumi pret latviešu vīriešiem”, kas nepavisam neatbilst patiesībai – drīzāk pat otrādi, jo es vietējos vīriešus savā ziņā vērtēju augstāk par amerikāņiem viņu tiešuma dēļ

Uzaicināju uz randiņu vecāku sievieti. Kad oficiants man atnesa ēdienkarti, es jau jutu, ka vakars pārstāj būt mierīgs, taču pat iedomāties nevarēju, ka pēc pusstundas mani sajauks ar dubļiem

Uz putekļainas ciemata ieliņas, saceldams nelielu mākonis, apstājas mirdzošs, “uztūcis” melnas krāsas džips. No tā izkāpj pilsētnieku pāris – vīrs un sieva, abi dārgos zīmolu apģērbos

Vai zināt, kas vieno vācieti, amerikāni un turku, kuri pirmo reizi ierodas mūsu pusē? Pareizi — vienādi ieplestas acis un sastingusi sejas izteiksme

Deviņus gadus es pavadīju pilnīgā vientulībā, un jāsaka, ka ar laiku pie tā pat pierod. Ne pēc pašas gribas — vienkārši tā dzīvē salikās visi punkti uz “i”, bet tad es satiku viņu

Vai jūs tiešām domājat, ka mēs te miljonus ar lāpstu grābjam