Autors: Evita Breidaka

Kad Elīna paspēra soli pāri slieksnim, viņa vēl nenojauta, ka šī tikšanās ar vīramāti kļūs par pagrieziena punktu — tādu, kas spēj ne tikai izkustināt gadu desmitiem celtus aizspriedumu mūrus, bet arī atklāt patiesības, kas spēj gan sadedzināt, gan palīdzēt

Atvaļinājums, kas kļuva par beigu sākumu. «Es paņēmu atvaļinājumu, lai pārceltu mammu pie sevis. Pēc mēneša jau rakstīju iesniegumu»

Mani sauc Elīna (34). Divi bērni. Vīrs, darbs, suns. Un vēl — trīs draudzenes. Rūta, Zane un Ieva. Man šķita, ka tās nav vienkārši draudzenes, bet gandrīz māsas, bet izrādījās…

Mājas – tās nav sienas un jumts. Mājas – tā ir robeža starp tavu pasauli un svešu pasauli. Un, kad šī robeža sabrūk, tu saproti: vai nu tu to atjaunosi no jauna, vai arī pazaudēsi sevi

Zāle mirdzēja. Ne zāle – pils. Kristāls, svaigi ziedi, stīgu kvartets stūrī. Viss, kā mans Kārlis vēlējās. Precīzāk, kā vēlējās viņa, tā Elīna. Bet izrādās man tur vietas nebija

Tas bija mūsu trešais randiņš. Mēs satikāmies mājīgā kafejnīcā, pasūtījām kafiju, runājām par dzīvi, par jaunību, par pagātni. Viņš stāstīja, kā savulaik strādājis, kā audzinājis meitu. Tajā visā bija kaut kas aizkustinošs, bet….

Māris uzmeta skatienu ekrānam, kurā rādīja pirkumu summu. Es stāvēju pie lielveikala kases, un cilvēki atskatījās. Kasieris nolaida acis, izlikdamies, ka nekas nenotiek

Elīna negulēja visu nakti. Izstāstīt Martai patiesību nozīmēja zaudēt draudzeni. Viņa neticētu vai, vēl ļaunāk, apcels Elīnu provokācijā. Klusēt – nozīmēja paciest tālāk

Viss sākās ar sīkumu par manu priekšlikumu izsaukt tīrīšanas servisu pirms viņa vecāku ierašanās. Matīss, mans vīrs, kurš līdz tam “sēdēja telefonā”, atraujot skatienu no ekrāna un paskatījās uz manis…

Kamera ierakstīja visu… Dace sēdēja pie klēpjdatora un skatījās, kā viņas māte Zaiga dara to ko ilgi centās ieskaidrot viņas vīrs