Autors: Ļena Sokolova

Pavasara gaidās daudzi dārzkopības entuziasti saskaras ar situāciju, kad tomātu stādi uz palodzes sāk izskatīties bāli, nīkuļojoši vai pārlieku izstīdzējuši.

Daudzi mājokļu saimnieki, kuri gadu desmitiem aizvadījuši vienā un tajā pašā vietā, mēdz nemanīt, kā telpa ap viņiem sāk “sarauties”. Tas, kas jaunībā šķita pieņemams un īslaicīgs, senioru gados bieži vien kļūst par ikdienas apgrūtinājumu, kas nemanāmi atņem spēkus un enerģiju.

Daudzi dārzu saimnieki pavasara un vasaras sezonā saskaras ar situāciju, kad šķietami nevainīgās skudras pēkšņi pārņem visu teritoriju. Tās apmetas siltumnīcās, zem ogulājiem, puķu dobēs un nereti atrod ceļu pat uz mājokļa iekšieni.

Daudzi mājokļu saimnieki pazīst to neērto sajūtu, kad iecienītais paklājs viesistabā sāk zaudēt savu sākotnējo košumu un šķietami “uzsūc” sevī telpas putekļus.

Pavasara tuvums daudziem dārzkopjiem saistās ar īpašu satraukumu – uz palodzēm parādās pirmie zaļie asniņi, kas prasa ne vien rūpes, bet arī zināšanas.

Pavasara atnākšana dārzniekiem allaž saistās ar lielu rosību un plānošanu, kad katrs meklē efektīvākos veidus, kā sagatavot augsni un pasargāt savus stādījumus.

Daudzi piemājas dārzu saimnieki ir saskārušies ar kaitinošu problēmu – vecs koks ir nozāģēts, bet tā vietā palicis masīvs, dziļi iesakņojies celms. Tas ne tikai traucē pļaut zāli, bet arī aizņem vietu, kur varētu stādīt ko jaunu.

Ziema pamazām atkāpjas, un pavisam drīz mūsu dārzi piepildīsies ar dzīvību. Tomēr līdz ar ilgi gaidīto siltumu mostas arī neaicināti viesi – gliemeži, kas dārzniekiem mēdz sagādāt ne mazākās problēmas.

Daudzi no mums rīta steigā pie spoguļa nemaz neaizdomājas par to, kur paliek izķemmētie mati, kas palikuši sukā.