Author: Rinalds Zembergs

Mūsdienās viedtālrunis ir mūsu kamera, darba rīks un izklaides centrs vienā, tāpēc nav brīnums, ka atmiņa piepildās ļoti ātri. Pat liela ietilpība laika gaitā šķiet maza, ja regulāri fotografējam, filmējam, instalējam lietotnes un saglabājam failus.

Mana draudzene Skaidrīte ir nobriedusi, inteliģenta un neticami pacietīga sieviete. Viņai ir 53 gadi, viņa ir šķīrusies, viņai ir pieaugusi meita, daudzu gadu darba pieredze izglītības jomā un stingra pārliecība, ka laime nav atkarīga no vecuma.

Ar gadiem mainās ne tikai ieradumi un dienas ritms, bet arī tas, kā raugāmies uz viesmīlību. Ja agrāk likās pašsaprotami izmitināt pie sevis draugu, kas aizkavējies līdz vēlam vakaram, tad šodien tas vairs nav tik vienkārši. Kāpēc tā notiek, un kādas pārdomas ar to saistās?

Sabiedrībā valda priekšstats, ka piecdesmit gadu vecumā sievietei vajadzīga vienīgi stabilitāte. Partneris šajā laikā vairāk domāts sarunām, klusām vakariņām un nesteidzīgām pastaigām, nevis piedzīvojumiem. Rodas sajūta, ka lielākās emocijas un pārsteigumi jau palikuši aiz muguras.

Pēc šķiršanās es ilgu laiku dzīvoju viens. Ne jau tādēļ, ka nebūtu iespēju vai jaunu paziņu — tās gadījās. Taču, kad sarunas nonāca līdz nopietnākām attiecībām, es vienmēr atkāpos. Man vajadzēja laiku, lai atpūstos no pagātnes un saprastu, ko patiesībā vēlos no dzīves kopā ar kādu citu.

“Par savu labsajūtu es parūpējos pati — un tas man ir vairāk nekā pietiekami.”

Mani sauc Antra, dzīvoju Jelgavā. Nesen veicu revīziju savos skapjos un sapratu, ka man ir kaudze lieku drēbju, kuras neviens mūsu ģimenē vairs nevalkās. Atradu gan sieviešu, gan vīriešu apģērbus, rūpīgi saliku kastēs un maisos.