Author: Rinalds Bergmanis

Mamma devās strādāt uz Itāliju, kad mēs ar brāli vēl bijām bērni. Man tobrīd bija 12 gadi, bet brālim Andrejam – 10. Mūs viņa uzticēja vecmāmiņas gādībai, jo tēvs bija pametis ģimeni citas sievietes dēļ, un kopš tā laika mēs viņu vairs neredzējām.

Notika situācija, kuru varētu saukt par nedaudz neveiklu. Sievieti uzaicināja simpātisks kungs uz vakariņām dārgā restorānā. Viņi gardi paēda, labi pavadīja laiku, viņš apmaksāja rēķinu. Vakarā iepazīšanās turpinājās jau brīvākā gaisotnē.

Bieži dzirdam viedokli, ka gados veciem cilvēkiem nevajadzīgi plaši dzīvokļi un ka viņiem pilnīgi pietiktu ar mazāku mājokli. Taču šis jautājums nemaz nav tik vienkāršs, kā sākotnēji šķiet.

Sveiki, mani dārgie lasītāji. Nezinu pat, ar ko iesākt, jo stāsts, ko vēlos jums izstāstīt, man pašai ir nepatīkams. Tomēr esmu pārliecināta – atklātība reizēm palīdz tikt galā ar emocijām un ļauj citam paskatīties uz savu dzīvi no malas.

Veidojot koptēlu, visbiežāk vismazāk uzmanības pievērš zeķbiksēm, tomēr tieši šī detaļa var sabojāt pat visizsmalcinātāko izskatu. Ja jaunām meitenēm šādi sīkumi vēl ir piedodami, tad sievietēm pēc 50 gadu vecuma šim elementam būtu jāpievērš īpaša uzmanība – citādi var tikt aizēnots pat rūpīgi izveidots un elegants garderobes tēls.

Mēs ar Aivaru esam pazīstami gandrīz pusi dzīves. Skolā sēdējām vienā solā, pēc tam bijām kaimiņi. Mūsu ģimenes draudzējās, kopā gājām dabā, dalījāmies priekos un bēdās.

Sabiedriskajā transportā bieži gadās dzirdēt sarunas, kas liek aizdomāties. Reiz, braucot pārpildītā autobusā, nejauši kļuvu par liecinieci diskusijai starp vairākām sievietēm. Viņu teiktais lika ieraudzīt kādu ikdienas profesiju un tās aizkulises pavisam citā gaismā.

Kad personīgajā dzīvē neveicas, cilvēks nonāk nomācošā emocionālā stāvokli. Tas var būt kluss un staigns, kā vientulība, kas lēnām ievelk sevī kā purvs.

Dzīvokļa izvēle vienmēr raisa diskusijas, un arī mūsu ģimenē tas nebija izņēmums. Mans vīrs stingri iebilda pret pirmo stāvu, kad sākām meklēt plašāku mājokli.