— Tu neredzi, vai? Vai arī sirdsapziņu mājās aizmirsi? Balss noskanēja nevis vienkārši skaļi — tā atbalsojās, pa visu autobusu. Es nodrebēju
Realitāte atgriezās lēni: pelēka rītausma aiz autobusa loga, slapju dūnu polsterējumu smarža un kāda smags skatiens, vērsts man tieši pakausī. Divdesmit četras stundas uz kājām. Diennakts maiņā, kur fasēšanas līniju dūkoņa neapklust ne uz minūti. Man ir četrdesmit septiņi gadi, un es esmu galvenā tehnoloģe, bet vakar nācās pašai stāties pie līnijas kādas maiņas darbinieces Intas vietā.
Kājas smeldza tā, it kā būtu pielietas ar svinu, bet galvā pulsēja viena doma: “Uz mājām. Dušā. Gulēt.” Es vēl nezināju, ka miegs man šodien nespīd. Un ka pēc minūtes es rūgti nožēlošu savu audzināšanu. Pār mani pārliecās kalns. Sievietei bija ap septiņdesmit pieciem gadiem, bet nosaukt viņu par “večiņu” mēle nepagriezās.
Tas bija monuments labā vilnas mētelī. Spēcīga, sārta, ar kvadrātainu zodu un acīm, kurās bija lasāms nepārprotams nodoms sarīkot skandālu. “Šis skatiens… Tieši tāpat uz mani skatījās mana bijusī vīramāte Gaida, kad es pirms divdesmit gadiem “nepareizi” mazgāju grīdas. Tā pati pārliecība, ka es esmu tukša vieta, bet viņa — karaliene. Toreiz es klusēju. Bet tagad es vairs neesmu tā nobiedētā meitene.” Labajā rokā viņa cieši turēja spieķi — nevis vieglu, alumīnija, bet masīvu, koka, ar smagu rokturi.
— Meitene, jūs neredzat? — jau klusāk, bet ar spiedienu viņa nošņāca. — Cilvēkam nav kur apsēsties, bet viņa izlaidusies kā kundze. Acis nepagriezusi sēž.
Apkārt iestājās tas pats lipīgais klusums. Pasažieri paslēpa degunus apkaklēs. Neviens negribēja iesaistīties. Es domās nopūtos. Konfliktēt spēka nebija palicis. Un kāda jēga? Cieņa pret vecumu mums ir ielikta šūpulī. Es sāku celties. Lēnām, turoties pie margas — ceļgali pēc maiņas iztaisnojās ar grūtībām.
— Sēdieties, lūdzu, — es nokrekšķinājos, pakāpjoties ejā.
Un tad notika tas, ko es nekādi nevarēju gaidīt.
Tā vietā, lai ieņemtu vietu, dāma paspēra soli man klāt. Viņai likās, ka es ceļos pārāk lēni? Vai arī mana seja nepauda pienācīgu godbijību?
— Ilgi domā. Jauna, neizjuksi. — viņa uzrēca.
Gaisa svilpiens. Straujš vēziens. Smagais koka spieķis trāpīja tieši pa potīti, nedaudz virs zābaka. Es iekunkstējos un ieķēros margā. Man likās, ka tas nebija nejaušs grūdiens drūzmā. Tas bija tīšs.
— Ko tu dari? — es izdvesu, pārejot uz “tu”.
— A tu neatrunājies. — triumfējoši paziņoja “māmuļa”, kura atgādināja bargu skolotāju Austru, beidzot iesēžoties manā vietā. — Redz, kāda dāma. Pastāvēs, nekas viņai nenotiks. Mēs cienījām, un jūs cienīsiet.
Maiņas taktika
Autobusa pasažieri klusēja. Vīrietis austiņās novērsa skatienu. Sieviete ar iepirkumu maisiņiem pavirzījās nostāk, it kā tas varētu būt lipīgi. Es stāvēju, bet iekšā nostrādāja slēdzis. Ja jūs kādreiz esat jutuši, kā uzvārās aukstas, mierīgas emocijas — jūs mani sapratīsiet. Es pēkšņi ieraudzīju situāciju no malas. Lūk, es — pieaugusi sieviete, speciāliste, māte — stāvu uz vienas kājas. Bet manā priekšā sēž cilvēks, kurš ir pārliecināta par savu pilnīgu nesodāmību. Viņa zina: viņai nepieskarsies. Viņa ir gados vecs cilvēks. Viņai drīkst.
Bet šobrīd nebija 1985. gads. Es dziļi ieelpoju. Mana roka ieslīdēja dūnu jakas kabatā. Nē, es netaisījos zvanīt vīram Andrim vai sūdzēties draudzenei. Un vēl jo vairāk es netaisījos iesaistīties tirgus bļaušanā. Es izvilku viedtālruni. Babiņa baretē bija pārliecināta par nesodāmību, līdz es sāku tiešraidi
— Ko, sūdzēsies māmiņai? — viņa iesmējās, ērtāk iekārtojoties sēdeklī. — Zvani vien, lai pažēlo.
Es klusējot atbloķēju ekrānu. Pirksts ierasti atrada lietotnes ikonu. Bet es neieslēdzu kameru fotogrāfijai. Es nospiedu pogu “Tiešraide”. Man nav miljona sekotāju, bet mūsu pilsētas domubiedru grupā mani, Baibu, lasa daudzi. Un galvenais — es zināju, kā darbojas publiskums. Indikators iedegās sarkans. Es pacēlu telefonu acu līmenī, vēršot kameru tieši pret sārto seju baretē.
— Labrīt, draugi, — es noteicu skaļi, skaidri, pārskaņojot motora dūkoņu. Balss skanēja mierīgi. — Es šobrīd atrodos 14. maršruta autobusā. Pulkstenis ir astoņi un trīsdesmit piecas minūtes.
Dāma baretē sastinga. Viņas smaids noraustījās.
— Tieši šobrīd, — es turpināju, skatoties objektīvā, — šī pilsone tīšām “darbojās” ar savu spieķi par to, ka es… viņai atdevu savu sēdvietu.
Pasažieri, kuri līdz šim centās kļūt neredzami, sāka pagriezt galvas. Vadītājs Māris pieklusināja mūziku.
— Mēs esam tiešraidē, mūs jau skatās, — es nedaudz pārspīlēju, skatītāju nebija daudz, bet skaitlis auga. — Lūdzu fiksēt varones seju. Tūlīt mēs izsauksim un uzrakstīsim iesniegumu. Man ir spēcīgi pierādījumi.
Es pavērsu kameru pret savu kāju, pēc tam atkal pret sievietes seju.
— Un tagad, cienījamā, — es pietuvināju telefonu nedaudz tuvāk, — pasakiet kamerā: kāpēc jūs uzskatāt, ka drīkstat palaist rokas?
Un lūk, te notika tas, kā dēļ bija vērts paciesties.
Prožektora efekts
Pārliecības maska no sievietes sejas pazuda vienā mirklī. Acīs, kuras vēl pirms sekundes šķīla zibeņus, parādījās parastas izbailes. Viņa gaidīja skaļumu. Gaidīja skaidrošanos — tam viņa bija gatava, šajā stihijā viņa izturējās kā kāda neganta Mirdza. Bet kameras aukstā acs un mierīgais, oficiālais tonis izsita viņai pamatu zem kājām.
Šķir otru lapu, lai lasitu tālāk
