— Tu… ko tu iedomājies? — Viņa mēģināja aizsegties ar roku, bet spieķis traucēja. — Novāc. Tev nav tiesību. Tu maz zini cik man gadu?
— Ir, — es nocirtu, nenolaižot telefonu. — Jūs veicāt likumpārkāpumu sabiedriskā vietā. Un vecumam šeit nav nekādas nozīmes.
Autobusa salons pēkšņi atdzīvojās. Cilvēki juta: situācija ir mainījusies. Tantuks vairs nebija biedējošs. Viņš pats bija nobijies.
— Es apstiprināšu, — balsī noducināja puisis austiņās, kura vārds varētu būt Kristaps, novelkot tās uz kakla. — Viņa jums speciāli, es redzēju.
— Un es arī redzēju. — balsi pacēla sieviete ar iepirkumu maisiņiem, kura vēl pirms minūtes spiedās pie loga. Tagad viņa runāja pārliecināti.
— Pavisam kaunu zaudējusi. Meitene tikko stāv uz kājām, bet jūs vēl vicināties.
“Māmuļa” grozīja galvu. Viņas ierastā shēma “esmu vecāka — tātad man ir taisnība” sabruka. Šeit un tagad darbojās citi likumi.
Autobuss sāka bremzēt pirms pieturas “Centrāltirgus”
— Nu gan. — dāma, uzlecot no vietas ar apbrīnojamu veiklību. — Filmē viņa. Pfu.
Viņa ar plecu taranēja divus studentus pie durvīm un, tiklīdz vērtnes atvērās, burtiski izvēlās uz ielas. Nekādas nespēka. Spieķis, kas pirms minūtes atstāja pēdas, tagad braši klaudzēja pret asfaltu, palīdzot saimniecei bēgt no citu acīm.
Es nospiedu “Beigt tiešraidi”. Roka nenodrebēja — adrenalīns turēja stingri.
Lasi vēl: “Tu gatavo sliktāk nekā mana māte,” teica Māris un es pilnībā pārtraucu gatavot
— Sēdieties, kundze, — vīrietis austiņās pamāja uz atbrīvojušos vietu.
Es apsēdos. Sēdeklis vēl bija silts. Nepatīkama sajūta, bet izvēlēties nenācās. Atlikušās trīs pieturas es braucu, skatoties pa logu un mēģinot nomierināties.
Pēcgarša
Mājās bija klusu. Vīrs Andris bija aizgājis uz darbu, bērni Rūta un Kārlis bija augstskolā. Tikai kaķis iznāca pretī, miegaini stiepjoties koridorā. Es ar grūtībām novilku zābaku un atspiedos pret dīvāna atzveltni. Ziniet, kas šajā stāstā ir pats nepatīkamākais? Nepatīkami ir tas, ka es gandrīz paklusēju. Mūs mācīja būt ērtiem. “Esiet gudrāki, paklusējiet”, “Slikts miers ir labāks par labu konfliktu”, “Cieni vecumu”. Mēs esam pieraduši nogludināt stūrus, lai neizskatītos pēc nepieklājīgiem. Mēs piekāpjamies, pavirzāmies, ciešam, kad mums uzkāpj uz kājām.
Tā sieviete autobusā pie tā bija pieradusi. Viņa zināja, ka parasti viņai nekas nedraud. Viņa barojās no mūsu klusēšanas. Bet šodien es sapratu vienu svarīgu lietu. Nepieklājība aug tikai tur, kur to piecieš. Tiklīdz pret to pavērš spožu gaismas staru — vai tas būtu telefona kamera vai vienkārši pārliecināts vārds — tā zaudē spēku. Es paskatījos uz telefonu. Video saglabājās arhīvā. Es to neizdzēsu. Lai paliek. Kā atgādinājums tam, ka cieņu neizsniedz automātiski kopā ar pensionāra apliecību.
Bet kāja aizmirsīs. Turpretim mugura, šķiet, kļuvusi nedaudz taisnāka. Kā rīkotos jūs? Paciestu “cieņas pret vecumu” vārdā vai atbildētu tāpat? Un kur ir tā robeža, kad mūsu labā audzināšana pārvēršas par vājumu?
