Pilsētas ielas tonēja dūmakains pelēkums, un debesis šķita smagas no nebeidzamā lietus. Pustukšā autobusa logos lietus lāses zīmēja skumjas svītras, kas pēc nogurušas sejas.
Bija tas agrais un drēgnais rīta laiks, kad pasaule vēl tikai lēnām mostas, un lielākā daļa cilvēku labprātāk paliktu zem siltas segas. Šādā stundā ārā izietu tikai tie, kuriem nav citas izvēles. It īpaši veca sieviete, kuras mētelis bija redzējis labākus laikus, bet rokas drebēja no smagās somas svara.
Viņa tuvojās autobusam kā trausla ēna. Katrs solis uz augstā pakāpiena bija smaga cīņa ar vecumu un nogurumu. Viņas kustības bija piesardzīgas, bailēs paslīdēt uz slapjā metāla. Kad kundze beidzot satvērās pie roktura, viņa pacēla acis uz vadītāju, cerot uz kripatiņu sapratnes. Šoferis vēroja viņu caur atpakaļskata spoguli – viņš nesteidzās, vienkārši nogaidīja, līdz viņa ieņems vietu. Taču mirklī, kad iestājās klusums, viņa balss to pārcirta kā auksts asmens.
— Kundze, jums nav biļetes. Lūdzu, izkāpiet.
Noteikumi pret cilvēcību
Sieviete mirkli sastinga, it kā vārdi nebūtu uzreiz sasnieguši viņas apziņu. Viņa lēnām pagriezās pret vadītāju, un viņas balsī skanēja izmisuma un kauna sajaukums.
— Man… piedodiet, man šobrīd nav līdzekļu. Es tikai gribēju nokļūt līdz tālākajam veikalam. Man beidzās svarīgas zāles, bez tām es nevaru… — viņa klusi paskaidroja, ciešāk sakļaujot pirkstus ap somas rokturi.
Šoferis pat nepaskatījās viņas virzienā. Viņa skatiens bija vērsts uz priekšu, uz pelēko asfalta lenti.
— Tā nav mana atbildība. Likums ir likums. Lūdzu, izkāpiet, — viņa balss kļuva vēl stingrāka, zaudējot jebkādu siltuma palieku. — Šis autobuss nav labdarības organizācija, un es šeit nestrādāju bez maksas.
— Lūdzu… nelieciet man iet atpakaļ tajā aukstumā. Man ir tāls ceļš, un kājas vairs neklausa, — kundze gandrīz čukstēja, bet vadītājs bija nepielūdzams.
— Izkāpiet! — viņš izgrūda katru vārdu skaidri un nosvērti, it kā runātu ar nepaklausīgu bērnu. — Lūdzu, nekavējiet reisu un nesarežģiet situāciju.
Bet tad notika kaut kas tāds, ko šoferis savā ikdienas rutīnā nebija paredzējis. Pasažieri, kuri līdz šim šķita vienaldzīgi vērotāji, klusējot pieņēma lēmumu.
Strādāju Bolt Taxi; aizvakar nejauši sanāca vest sievu ar kādu citu vīrieti – noklausījos visu
Skolotājas pēdējā mācībstunda
Autobusā iestājās smags, griezīgs klusums. Kāds jaunietis izlikās aizņemts ar tālruni, bet viņa pirksti nervozi trīcēja. Meitene pie loga, tērpusies košā jakā, sakoda lūpas, cenšoties valdīt asaras. Kāds vīrietis tumšā mētelī, kurš līdz šim šķita iegrimis savās domās, skumji raudzījās uz sirmgalvi.
Kundze lēnām devās atpakaļ uz durvju pusi. Viņa nekliedza un nestrīdējās. Viņa apstājās pie pašas izejas, pagriezās pret salonu un klusā, taču neparasti skaidrā balsī teica:
— Es visu savu mūžu esmu strādājusi skolā. Esmu audzinājusi tādus kā jūs. Mācīju viņiem būt laipniem, cienīt vecus cilvēkus un rīkoties ar mīlestību pret tuvāko… Es domāju, ka esmu atstājusi pēdas viņu sirdīs. Bet šodien man pat nav atļauts iekāpt autobusā, lai aizbrauktu pēc zālēm.
Pēc šiem vārdiem meitene pie loga vairs nespēja valdīties un klusi sāka raudāt. Vīrietis tumšajā mētelī piecēlās, piegāja pie šofera kabīnes un klusi, bet stingri sacīja:
— Tas, ko jūs darāt, tiešām ir nepareizi. Šeit vairs nav runa par biļeti.
Viņš nospieda durvju atvēršanas pogu un izkāpa lietū blakus vecajai kundzei…
Viņam sekoja vēl divi pasažieri. Viens no viņiem, ejot garām, demonstratīvi atstāja savu biļeti uz sēdekļa, bet otrs izgāja ārā, pat nepaskatoties uz šoferi. Viens pēc otra cilvēki pameta salonu, atstājot autobusu tukšu.
Klusums, kas kliedz
Pēc dažām minūtēm…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
