Sākumā pieskatīju slimo mammu, kura ilgu laiku bija piekalta gultai, pēc tam tēvu.
Rūpes par vecākiem pilnībā gūlās uz maniem pleciem. Laura pat negribēja par to dzirdēt. Viņas viedoklis bija vienkāršs: tā kā es paliku dzīvot savu vecāku mājā, visas rūpes par sirmgalvjiem ir mana problēma.
Es nekad nesūdzējos un gādāju par saviem vecākiem līdz viņu mūža galam. Taču šī iemesla dēļ es pat nevarēju domāt par došanos strādāt uz ārzemēm. Bet Laura aizbrauca. Laika gaitā viņa nopelnīja naudu, par kuru nopirka dēlam dzīvokli jaunbūvē un jaunu automašīnu.
Pagājušajā rudenī man steidzami vajadzēja naudu, un es lūdzu Laurai aizdot man tūkstoti eiro. Par laimi viņai bija labs garastāvoklis, jo viņai bija atbraukusi no ārzemēm atvaļinājumā, un viņa naudu iedeva.
Mēs nevienojāmies par konkrētu atdošanas datumu, un es nolēmu, ka parādu atmaksāšu, kad viņa atkal atgriezīsies Latvijā. Veselu gadu taupīju katru centu, un tagad, kad Laura atkal bija ieradusies, es viņai atnesu parādu. Bet biju satriekta, ka viņa pieprasīja papildus 200 eiro kā procentus.
– Saproti, māsiņ, ģimene ir viena lieta, bet nauda – pavisam kas cits. Neviens tev nebūtu aizdevis tūkstoti eiro bez procentiem, bet es gaidīju veselu gadu, Laura mierīgi paskaidroja.
Es biju neizpratnē un jutos ļoti aizvainota. Kā māsa varēja pieprasīt procentus? Viņai 200 eiro ir nieks, bet man tā ir milzīga summa.
Es devos prom ar rūgtuma sajūtu. Viņa man pat nepiedāvāja tēju un bērnus nepacienāja ar gardumiem, bet tajā pašā laikā prasīja, lai es atdodu vairāk, nekā aizņēmos.
Bet ko tu domā par šo situāciju? Kas man būtu jādara? Raksti, lūdzu, komentāros. Ja tev raksts šķita interesants, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos!
