Ja atraitnis patiesi mīlēja savu sievu, bija paredzams, ka viņš atnāks vēlreiz, lai atvadītos. Ja nē – un, spriežot pēc pieticīgā zārka, viņa sieva viņam nebija īpaši dārga –, tad cilvēki neizbēgami pamanīs notikušo un meklēs radiniekus. Tas nebūs sarežģīti. Lai kā arī būtu, šī vieta noteikti vēlreiz piesaistīs uzmanību.
Lai nu tagad šis cilvēks pats rok kapu, ja jau ir tik gudrs, vai arī lai maksā vēlreiz. Bet noteikti ne Rustamam. Kapracis nolēma, ka par nekādu naudu vairs neiesaistīsies darījumā ar šo nekaunīgo tipu.
Un kapracis ķērās pie darba
Viņš saprata, ka tas nebija patīkami, taču garīgi palūdza nelaiķei piedošanu. Viņai tas vairs nebija nozīmes, bet vīram šī situācija varētu kļūt par mācību. Pirmo reizi divu gadu darba laikā viņš sastapās ar tik nepatīkamu attieksmi. Līdz šim viņš uzskatīja, ka darbs kapos ir mierīgs un rāms – bez konfliktiem un aizvainojumiem. Taču izrādījās, ka pat šeit var sastapt cilvēkus, kuri neizrāda cieņu ne pret dzīvajiem, ne aizgājējiem.
Tomēr nebija viegli izlemt, kā rīkoties. Runa vairs nebija tikai par nenomaksāto summu, bet arī par attieksmi. Tas bija principa jautājums. Protams, vislabāk būtu visu atrisināt mierīgā ceļā, tomēr šis cilvēks, šķiet, nesaprata cieņu un godīgu attieksmi. Varbūt liktenis pats parādīs viņam, ka pret citu darbu un pūlēm jāizturas ar pienācīgu respektu.
Drīz Rustams pabeidza kapa rakšanu.
Bez citu klātbūtnes darbs ritēja raitāk. Rustams mēģināja piekļūt zārkam, taču tas izrādījās smagāks, nekā viņš bija gaidījis. Vienam pašam to izcelt nebija viegli, taču viņš neatkāpās no ieceres. Viņš nolēma, ka neliela zīme būs pietiekama, lai atraitnim liktu aizdomāties par savu rīcību un attieksmi.
Rustams bija pateicīgs, ka vienmēr nēsā līdzi saliekamo nazi. Šoreiz tas izrādījās patiesi noderīgs. Ar nelielu skrūvgriezi viņš uzmanīgi atbrīvoja divas zārka skrūves – vienu priekšpusē, otru aizmugurē. Par laimi, bēru rīkotāji vāku nebija pārāk stingri nostiprinājuši, jo tam nebija īpašas nepieciešamības.
Rustams dziļi ievilka elpu un viegli pacēla vāku, cenšoties izvairīties no skatiena uz nelaiķi. Tomēr ziņkārība ņēma virsroku. Viņam gribējās saprast, kāda bija sieviete, kura dzīvojusi līdzās tik skarbam un augstprātīgam vīram. Viņš uz mirkli ieskatījās zārkā, aplūkoja mierpilno seju un neviļus pasmaidīja.
– Skat, cik skaista… Gandrīz kā dzīva, klusi nomurmināja Rustams.
– Un kur gan šajā pasaulē ir taisnīgums? – klusi noteica Rustams. – Jauni cilvēki aiziet… Varbūt vīrs viņu noveda līdz šim.
Rustamam sirdī iedzēla līdzjūtība
Rustams viegli pieskārās nelaiķes vaigam un iztaisnoja viņas matus. Viņa izskatījās tik mierīga, it kā tikai gulētu un tūlīt pamostos. Uz brīdi viņš sastinga, tad pamāja ar galvu, it kā cenšoties atgūties no savām domām. “Kaut kāda dīvaina sajūta… Jātiek prom, pirms kāds mani pamana,” viņš nodomāja un steidzīgi sakārtoja visu atpakaļ.
Viņš lēnām piecēlās, uzmanīgi pieturot zārka vāku, lai tas nenoslīdētu. Pēkšņi sieviete viegli sakustējās. Pārsteigts, Rustams strauji atkāpās, nejauši atbrīvojot vāku. Instinktīvi viņš gribēja steigties prom, taču apstājās, cenšoties saprast, kas patiesībā notiek.
Tad viņš atkal ieskatījās bedrē un apstulba – sieviete bija dzīva! Viņa strauji elpoja, it kā cenšoties noķert gaisu pēc ilga bezvēsts brīža. Rustams nekavējoties ieleca bedrē un uzmanīgi palīdzēja viņai izkļūt ārā. Brīdī, kad viņa atvēra acis, viņu skatieni sastapās.
Kapracis saprata, ka atriebība vairs nav svarīga. Galvenais bija palīdzēt sievietei izkļūt no kapa. Viņa izskatījās nogurusi un apmulsusi, skatienu pievērsusi vienam punktam. Kapracis nezināja, ko darīt tālāk. Viņš sāka skatīties apkārt, taču tuvumā nebija neviena, kas varētu palīdzēt.
– Vai tu vari paiet? – viņš jautāja sievietei.
Viņa klusēja, nespējot uzreiz atbildēt. Vīrietis saudzīgi palīdzēja viņai piecelties un maigi atbalstīja, lai viņa varētu doties viņam līdzi. Sieviete bija ļoti vārga un nogurusi, it kā būtu piedzīvojusi lielu pārbaudījumu un vēl nebūtu atguvusi spēkus.
No rīta Aleksandrs kopā ar savu jauno (mīļāko )draudzeni devās uz sievas atdusas vietu.
Viņa jaunā draudzene Janočka lūdza aiziet uz kapu, sakot, ka tas ļaus viņai justies mierīgāk. Viņa vēlējās nolikt svaigus ziedus kā cieņas apliecinājumu. Taču, ierodoties, abi ar izbrīnu pamanīja, ka kapa vieta ir atvērta, bet zārks – tukšs. Pārsteigtā Janočka saudzīgi nolika ziedus blakus.
– Neticami, viņa ir dzīva! Vai tiešām viss notika tā, kā bija paredzēts? – vīrietis satvēra galvu, apmulsis par notikušo.
– Nu, nē, kāpēc tu mani vaino? – sieviete sašutusi iesaucās, pēkšņi it kā kaut ko atceroties. Viņa neapmierināti uzsita Aleksandram pa plecu. – Tu visu sabojāji pats. Vai tiešām nevarēji kārtīgi norēķināties ar to strādnieku? – viņa dusmīgi uzmeta skatienu vīrietim. – Protams, viņš viņai palīdzēja! Un tagad redzi sekas savam skopumam. Kā gan tu varēji šādi riskēt? – Janočka sašutusi pacēla balsi.
– Nomierinies, – Aleksandrs satraukti pārbrauca ar roku matiem. – Bet kur gan mēs viņu tagad varētu atrast?
Viņi nepaspēja neko izlēmt, jo no krūmiem pēkšņi parādījās likuma sargi. Abi tika piespiesti pie zemes, lai veiktu aizturēšanu. Aleksandrs, kurš vēl vakar ar augstprātību vēroja vienkāršo kapraci, tagad pats bija nonācis neveiklā situācijā, pieskaroties rokām vēl nesen izraktajai zemei. Tagad liktenis bija pavērsies citādi, un viņa pārākumam vairs nebija pamata.
Tomēr viņa draudzene reaģēja vēl emocionālāk. Viņa satraukti pauda savu neizpratni, skaļi protestējot un atkārtoti uzsverot, ka viņai nav nekāda sakara ar notikušo un viņa nesaprot, kas īsti noticis.
Tomēr tas Janočkai nelīdzēja. Pret abiem tika ierosināta lieta par notikušo
Lūk, kā dzīve mēdz pavērsties – nevērīgā attieksme pret vienkāršu strādnieku beigās sagādāja negaidītu pavērsienu atraitnim. Liktenis ātri lika viņam sajust savu rīcību sekas, pilnībā mainot notikumu gaitu.
Un tas viss tāpēc, ka Aleksandrs atrada mīļāko
Viņš sāka justies ierobežots savas turīgās sievas aizgādībā un meklēja jaunas emocijas. Viņš iepazinās ar apņēmīgu veselības aprūpes darbinieci, kura strādāja morgā. Viņu ceļi krustojās brīdī, kad aizsaulē devās viņa sievasmāte. Tā kā sievietei bija veselības problēmas, jaunā paziņa palīdzēja sakārtot apbedīšanas jautājumus, izvairoties no papildu nevajadzīgām procedūrām.
Janočkai patika komforts un pārticība. Liktenis viņu saveda kopā ar turīgo Aleksandru, kuram gan jau bija ģimene. Tomēr tas neliedza viņiem veidot tuvākas attiecības. Aleksandrs viņu lutināja ar dāvanām, kopīgiem ceļojumiem un patīkamiem brīžiem. Šāda situācija šķita ērta un neprasīja tūlītējus lēmumus.
Pēkšņi Aleksandra un Janočkas attiecības saskārās ar nopietnu izaicinājumu. Aleksandra sieva uzzināja par viņu romānu un nolēma iesniegt šķiršanās pieteikumu. Janočka sākumā to uztvēra ar entuziasmu, bet drīz vien atklāja, ka šķiršanās gadījumā Aleksandram nebūs nekādu finansiālu ieguvumu. Visi ģimenes finanšu resursi atradās sievas pārziņā, laulātajiem nebija kopīga īpašuma, un Aleksandrs strādāja uzņēmumā, kas piederēja viņa sievai. Šķiršanās gadījumā viņš riskēja palikt bez finansiālās stabilitātes.
Bet Aleksandrs stingri nolēma tikt pie mantojuma
Izrādījās, ka Janočka šajā jautājumā bija vienisprātis ar Aleksandru. Tieši viņai radās ideja, kā atrisināt situāciju, kas viņiem šķita sarežģīta. Viņa kopā ar Aleksandru pamazām pasliktināja sievas veselību un nodrošināja, lai netiktu veikta papildu izmeklēšana.
Iespējams, pārim dzīve būtu ritējusi citādi, ja viņi būtu izturējušies pret apkārtējiem ar lielāku cieņu. Taču galu galā abi sastapās ar taisnīgu iznākumu un nokļuva ieslodzījumā, savukārt kundze, kuru kapracis izglāba, droši atgriezās savās mājās.
Sieviete no sirds pateicās kapracim par viņa palīdzību. Rustams pieklājīgi atgādināja par solīto atlīdzību, un sieviete, novērtējot viņa rīcību, iedeva trīsreiz vairāk, pievienojot arī pudeli izsmalcināta dzēriena. Vīrietis ar pateicību pieņēma dāvanu un piebilda, ka iedzers to kādā īpašā reizē.
Mani pārsteidz cilvēku paradumi. No vienas puses, viņi raizējas par dzēriena lietošanu sabiedrībā, bet no otras – paši bieži izvēlas dāvāt tieši šo simbolisko pateicības žestu. Varbūt sirsnīgs paldies un laba vārda novērtējums būtu bijis vērtīgāks un iedvesmojošāks abām pusēm.
Vispār viss šis stāsts varēja izvērsties citādi, ja Aleksandrs būtu izrādījis cieņu un pateicību kapracim, godīgi norēķinoties par paveikto darbu. Dažkārt vienkārša pieklājība un solījumu turēšana var novērst lielas problēmas.
