Baltijas jūrā patlaban notiek kas nebijis – ūdens līmenis ir noslīdējis līdz zemākajai atzīmei pēdējo 140 gadu laikā. Kopš 1886. gada, kad tika sākti oficiāli mērījumi, tik liels kritums vēl nav pieredzēts.
Šobrīd ūdens ir par aptuveni 60 centimetriem zemāks nekā parasti. Lai gan tas izklausās neparasti, zinātnieki šajā dabas parādībā saskata lielu iespēju mūsu jūras veselībai, ziņo LTV raidījums Vides fakti.
Zemais ūdens līmenis radījis unikālus apstākļus, lai Baltijas jūrā beidzot ieplūstu svaigs un sāļš ūdens no Ziemeļjūras. Šāda “svaiga gaisa ieelpa” ekosistēmai nav bijusi jau 12 gadus, un tā ir vitāli nepieciešama, lai glābtu jūras dziļākos slāņus no pilnīgas izmiršanas.
Kāpēc jūra ir “izžuvusi”
Galvenais iemesls šādam krasam līmeņa kritumam nav tikai lielais sals, kas šoziem aizaudzēja piekrasti ar biezām ledus kārtām. Milzīgo ūdens tilpumu no Baltijas jūras burtiski izstūma spēcīgi austrumu vēji un atmosfēras spiediena izmaiņas. Aprēķini liecina, ka jūra ir zaudējusi aptuveni 300 kubikkilometrus ūdens.
Lai vieglāk iztēlotos šo apjomu – tas ir tikpat daudz, it kā no Rīgas līča pēkšņi pazustu 70% visa ūdens. Piekrastes zvejnieki, kuri dodas zemledus zvejā, stāsta, ka dažviet ledus ir izsalis līdz pašam dibenam. Lai gan tas rada sarežģījumus pārvietojoties, viņi cer, ka pavasarī šo tukšo vietu aizpildīs jauns, sāļāks ūdens, kas atjaunos zivju krājumus.
Viena no lielākajām Baltijas jūras problēmām ir eitrofikācija jeb pastiprināta aizaugšana. No lauksaimniecības zemēm jūrā ieplūst pārāk daudz barības vielu, kas veicina aļģu vairošanos. Kad šīs aļģes nogrimst un sāk sadalīties, tās patērē visu skābekli, kas atrodas dziļumā.
Tā rodas “mirušās zonas” – vietas, kur skābekļa nav vispār. Tur nevar izdzīvot ne zivis, ne vēžveidīgie, ne citi organismi. Ūdens dziļākajos slāņos nav mainījies gadu desmitiem, un tas ir kļuvis sastāvējies. Lai šo situāciju vērstu par labu, ir nepieciešams smagāks, sāļāks un ar skābekli bagātāks ūdens no Ziemeļjūras, kas spētu nogrimt līdz pašam dibenam un “izvēdināt” šīs mirušās zonas.
Zivis gaida pārmaiņas
Ūdens apmaiņa ir kritiski svarīga vairumam Baltijas jūras zivju sugu. Piemēram, mencām nārsts pēdējos gados ir bijis ļoti neveiksmīgs. Mencu ikri ir peldoši, un tiem ir jānolīdzsvarojas noteiktā dziļumā. Ja šajā dziļumā nav skābekļa, ikri vienkārši iet bojā. Sālsūdens ieplūde šo situāciju varētu strauji uzlabot.
Tāpat no auksta un sāļa ūdens ir atkarīgi dažādi sīki vēžveidīgie un zooplanktons. Tie kalpo par barību daudzām zivīm, un, uzlabojoties to dzīves apstākļiem, barības bāze kļūst bagātāka. Šobrīd siltajos un mazsāļajos ūdeņos labi jūtas reņģes un invazīvās sugas, piemēram, apaļais jūrasgrundulis, taču klasiskās Baltijas jūras zivis kā laši, luči un mencas patlaban cieš.
Viss ir atkarīgs no vēja virziena
Lai lielais sālsūdens daudzums tiešām nonāktu pie mums, ir jāpārvar dabisks šķērslis. Dāņu šaurumi ir salīdzinoši sekli, un sāļais Ziemeļjūras ūdens ir smags. Tas darbojas kā slieksnis – lai ūdens tam pārveltos pāri un ieplūstu Baltijas jūrā, ir vajadzīgi ilgstoši un spēcīgi rietumu virziena vēji.
Zinātnieki šobrīd ar bažām vēro prognozes. Ja austrumu vēji turpināsies līdz pavasarim, kad sāk kust sniegs un upes jūrā iepludina milzīgu daudzumu saldūdens, iespēja var tikt palaista garām. Saldūdens spiediens vienkārši neļaus sālsūdenim ienākt sistēmā. Šobrīd priekšnosacījumi ir vislabākie pēdējo desmitgažu laikā, taču galējo rezultātu noteiks dabas spēki tuvākajās nedēļās.
Pēdējo reizi lielāka sālsūdens porcija Baltijas jūrā ienāca pirms 12 gadiem, taču toreiz atnestais skābeklis tika iztērēts ļoti ātri. Ar vienu šādu gadījumu desmit gados ir par maz, lai uzturētu veselīgu ekosistēmu. Speciālisti brīdina: ja ūdens apmaiņa nenotiks regulāri, Baltijas jūra lēnām zaudēs savu sāļumu un pārvērtīsies par milzīgu, aizaugošu ezeru.
Pašreizējais zemais ūdens līmenis ir kā sagatavota skatuve lielām pārmaiņām. Tas ir radījis brīvu vietu, kurā ieplūst jaunajam ūdenim. Atliek vien cerēt, ka vējš iegriezīsies pareizajā virzienā, dodot mūsu jūrai iespēju atspirgt un atjaunoties.
