Māra apsēdās pie loga. Uz galda — tējkanna, fotogrāfijas, mazā lampiņa.
Viņa paskatījās uz savām rokām. Tās bija raupjas, bet tajās bija redzama teju visa viņas dzīve: bērni, raža, mīlestība, zaudējumi, prieks.
“Rokas atceras visu,” viņa nodomāja.
Lasi vēl: Ja ieraugāt mežā šo koku, tā tuvumā atradīsies sēņu “kolonija”: praktiski padomi sēņotājiem
Ārā zvaigznes debesīs bija spožas. Vējš viegli kustināja aizkarus, un kaut kur pagalmā ierējās mīļais suns Riko.
Māra pacēla skatienu un klusi sacīja:
“Paldies, ka ļauj redzēt, kā dzīve turpinās.”
Viņa pasmaidīja — tā, kā smaida tikai tie, kuri zina: īstā mantojuma vērtība nav mājās, zemē vai lietās, bet tajā, ka kāds vēl atceras tavu balsi, tavu siltumu un tavu darbu. Un novērtē to.
Pagāja vēl 4 gadi. Anna savu solījumu pildīja – viņa pārcēlās pie omītes uz Bausku. Un dzīvoja tur. Viņa tur bija ļoti laimīga. Kādu rītu viņa pamodās, māja šķita tik klusa un tik mierīga. Mācās virsū skumjas. Tad viņa atrada omītes rakstīto vēstulīti. Tur bija rakstīts “Kad tava dzīve kļūst grūta – uzvāri tēju un paskaties uz ābeli. Viņa tev pateiks priekšā, kā dzīvot tālāk”.
Anna to pārlasīja vairākas reizes, tad saņēmās, pasmaidīja un izgāja ārā.
Saule jau lēca, un ābele — tā pati vecā — šūpojās vējā, pilna ar dzintara krāsas āboliem. Un viņai šķita, ka māja elpo un Māra to redz. Šoreiz vairs jau ne blakus, un tomēr – viņa bija te – katrā vēja kustībā, siltumā, mierā un mīlestībā.
