— Valda, tu taču redzi, kā esi mainījusies. Agrāk biji enerģiska, jautra. Bet tagad… — Artis pakratīja galvu, noliekot malā žurnālu. — Tu vairs neesi tā meitene, kurā es iemīlējos
Es klusējot novācu no galda traukus pēc vakariņām. Šos vārdus viņš atkārtoja jau kuro mēnesi pēc kārtas. Katru reizi, kad es mēģināju kaut ko mainīt mūsu dzīvē, ierosināt ko jaunu, viņš teica vienu un to pašu.
— Varbūt mums brīvdienās aizbraukt uz vasarnīcu? — es ierosināju pirms nedēļas.
— Kāpēc? Tu taču tik un tā sūdzēsies, ka esi nogurusi. Labāk pasēdēsim mājās.
— Bet aiziesim uz teātri? Tur iet jauna izrāde.
— Valda, neizdomā. Tava vieta ir konditorejā aiz letes. Tur tu vismaz dod kādu labumu.
Astoņus gadus es strādāju par pārdevēju “Salā”. Zinu visu par kūkām, kūciņām, varu ar aizvērtām acīm noteikt, kāds krēms ir eklērā. Pircēji bieži jautā receptes, padomus cepšanā. Es vienmēr ar prieku stāstu. Redzu, kā iemirdzas viņu acis, kad skaidroju ideāla biskvīta noslēpumus.
— Arti, vai tu atceries, kā mēs iepazināmies? — es pajautāju, liekot krūzītes izlietnē.
— Protams, atceros. Tu toreiz biji citāda. Aktīva. Bet tagad… — viņš nopūtās. — Sēdi vien labāk savā vietā. Neizlec.
Mēs esam precējušies divdesmit piecus gadus. Artis strādā par nodaļas vadītāju nelielā uzņēmumā. Pirms mēneša viņam piedāvāja paaugstinājumu par direktora vietnieku. Bet viņš joprojām velk garumā ar atbildi. Saka, ka padomās.
— Varbūt tomēr piekritīsi paaugstinājumam? — es pajautāju. — Alga būs lielāka.
— Nejaucies vīriešu lietās. Tur ir cita atbildība.
Man ir labi tāpat. Es neuzstāju. Biju pieradusi neuzstāt. Bet iekšā kaut kas sažņaudzās. It kā es pamazām kļūtu neredzama. Pat pati sev. Manā dzīvē bija skaidra kārtība. Mājas – darbs – mājas. Gatavošana, uzkopšana, veļas mazgāšana. Dažreiz šķita, ka es pārvēršos par savu pašas ēnu. Kur ir tā meitene, kura sapņoja atvērt savu kafejnīcu? Kura izdomāja jaunas receptes un ticēja, ka var iekarot pasauli ar savām kūkām?
Piedāvājums, kas mainīja visu
Nākamajā dienā konditorejā bija īpaši daudz pircēju. Anna, īpašniece, griezās kā vāvere ritenī. Ap pusdienlaiku viņa pienāca pie manis:
— Valdiņ, man tev ir piedāvājums. Redzi, kā cilvēki pie tevis tiecas? Kā tu viņiem visu izskaidro par cepšanu?
— Nu jā, — es pasmaidīju. — Man patīk dalīties tajā, ko zinu. — Vai tu gribētu vadīt pulciņu? Mājas konditorejas meistarklases vietējām iedzīvotājām. Divas reizes nedēļā pēc darba. Maksāsim pieklājīgi.
Sirds notrīsēja. Es vienmēr biju sapņojusi mācīt cilvēkus. Man ir talants vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas. Un es zinu visus labas cepšanas noslēpumus. Bērnībā vecmāmiņa teica: “Valdiņ, tev ir zelta rokas un laba dvēsele. Tā ir reta kombinācija.”
— Es padomāšu, — es teicu.
— Tikai ilgi nedomā. Jau ir gribētājas. Māra no trešā stāva jautāja, Sigita no blakus kāpņu telpas. Un man šķiet, ka tev tas nāks par labu.
Visu vakaru es domāju par piedāvājumu. Iztēlojos, kā stāstu sievietēm par rauga mīklu, rādu, kā pareizi kult krēmu. Kā viņas smaidīs, kad viņām izdosies ideāls biskvīts. Kā mirdzēs viņu acis no atklājuma prieka.
— Par ko aizdomājies? — Artis pajautāja vakariņu laikā.
— Tāpat vien, nieki.
— Nu un pareizi. Nevajag sev galvu bāzt pilnu ar lieko.
Nākamajā dienā es pateicu Annai, ka piekrītu. Mēs nolēmām, ka pagaidām nevienam nestāstīsim. Pirmo nodarbību nozīmējām ceturtdienā.
— Valda, varbūt šodien mājās agrāk? — Artis pajautāja pa telefonu ceturtdienā.
— Nevaru. Palikšu darbā ilgāk. Jāpārskaita saldumi. — Labi. Es pats vakariņas uzsildīšu.
Es noliku klausuli un gāju gatavoties nodarbībai. Uztraucos kā pirms pirmā randiņa. Rokas nevarēja atrast sev vietu, kārtojot produktus un gatavojot darba vietas. Atnāca piecas sievietes. Māra, Sigita un vēl trīs kaimiņienes. Visas dažādos vecumos, bet ar vienādi mirdzošām acīm. Viņas skatījās uz mani ar tādu gaidīšanu, ka es jutos kā burve.
— Vai tiesa, ka jūs protat pagatavot kūku “Napoleons” divās stundās?
— Tiesa gan. Tūlīt parādīšu.
Es sāku stāstīt, kā izvēlēties miltus, kā pareizi izveltnēt mīklu. Sievietes klausījās, aizturējušas elpu. Uzdeva jautājumus. Mēģināja atkārtot. Kādam izdevās ar pirmo reizi, kādam vajadzēja palīdzību.
— Jūs tik vienkārši izskaidrojat! — sajūsminājās Māra. — Es vienmēr domāju, ka cepšana ir tikai izredzētajiem.
— Cepšana ir tiem, kam patīk iepriecināt cilvēkus, — es atbildēju.
Divas stundas aizlidoja kā desmit minūtes. Sievietes nogaršoja, sajūsminājās, uzdeva jautājumus. Es jutos tik īsta. Pirmo reizi daudzu gadu laikā.
— Kad būs nākamā nodarbība?
— Otrdienā. Mācīsimies gatavot profiterolus. — Noteikti atnāksim! Un draudzenes arī atvedīsim!
Mājās Artis pajautāja:
— Kā klājas darbā?
— Normāli.
— Bet izskaties kaut kā… citādi.
— Kādā ziņā?
— Nezinu. Vaigi sārti. Acis spīd.
Es novērsos, lai viņš neredzētu manu smaidu. Iekšā viss dziedāja. Pirmo reizi ilgu gadu laikā es jutos vajadzīga. Ne tikai kā sieva, pārdevēja vai mājsaimniece. Bet kā cilvēks, kurš var dāvināt cilvēkiem prieku. Otrdienā atnāca jau astoņas sievietes. Sigita atveda draudzeni, Māra – meitu. Mēs gatavojām profiterolus. Es rādīju, kā pareizi plaucēt mīklu, kā veidot izstrādājumus.
— Jūs esat burve! — teica viena no jaunpienācējām. — Es domāju, ka nekad neiemācīšos.
— Viss ir pacietībā un pareizā tehnikā.
— Vai jūs sen ar to nodarbojaties?
— Visu mūžu cepu. Bet pasniegt sāku nesen.
— Jums tas ļoti piestāv. Var redzēt, ka jūs gūstat baudījumu.
Guvu gan. Milzīgu baudījumu. Katru reizi, kad redzēju, ka kādam sanāk ideāls profiterols, iekšā uzplauka kaut kas silts. Mājās es sāku dungot, darot mājas darbus. Izveidoju jaunu frizūru, nopirku spilgtu kleitu. Artis pamanīja pārmaiņas, bet nevarēja saprast, kas par lietu.
— Valda, tu tiešām darbā aizkavējies? — Protams. Kur gan citur?
— Nezinu. Vienkārši tu esi kļuvusi kaut kāda… citāda.
— Vai tas ir slikti?
— Pierastāk bija, kad tu biji mierīgāka.
Mierīgāka. Viņš gribēja, lai es būtu mierīgāka. Kā mēbele. Kā tapetes pie sienas. Pēc mēneša pie manis bija pieteikušās jau piecpadsmit sievietes. Nācās sadalīt divās grupās. Anna ierosināja pacelt maksu par nodarbībām.
— Valdiņ, redzi, kāds pieprasījums? Varbūt pievienosim vēl vienu dienu?
— Nezinu. Es tāpat visu laiku izdomāju attaisnojumus vīram.
— Kāpēc attaisnojumus? Izstāsti patiesību. Tu taču neko sliktu nedari.
Bet es zināju, ka Artis nesapratīs. Viņš gribēja, lai es būtu “tā pati” iepriekšējā Valda. Klusa, nepamanāma, apmierināta ar savu vietu aiz letes. Kādā sestdienas rītā es mājās cepu ābolkūku. Artis lasīja avīzi.
Vīra attieksme pret panākumiem
— Valda, kas tas par sludinājumu? — viņš pajautāja, turot rokās skrejlapu. Uz sludinājuma bija rakstīts: “Mājas cepšanas meistarklase”. Un mana fotogrāfija.
— Tas… — es apjuku. — To darbā izlika.
— Darbā? Bet kāpēc tava fotogrāfija?
— Konditorejas reklāmai.
— Savādi. Parasti īpašnieki reklamējas paši.
Es klusēju. Artis ilgi skatījās uz sludinājumu, tad salocīja to un ielika kabatā. Intuīcija teica priekšā – drīz viss atklāsies. Vakarā viņš pārnāca mājās nopietns.
— Sēdies. Parunāsim.
— Par ko?
— Par to, ka tu man melo. Jau divus mēnešus.
— Nesaprotu.
— Es zinu par tavām nodarbībām. Par to, ka tu slepeni no manis pasniedz.
— Kas tev to pateica?
— Nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka tu mani mānīji. Kāpēc?
— Tāpēc, ka zināju – tu būsi pret.
— Protams, būšu pret. Tu ko, gribi visiem parādīt, kāds es esmu neveiksminieks? Ka sieva ir veiksmīgāka par vīru?
— Kāds tam sakars ar tevi? Tas ir mans darbs.
— Tavs darbs ir pārdot kūciņas. Nevis spēlēt skolotāju.
— Arti, vai tu vispār esi redzējis, kā es izskatos pēc šīm nodarbībām? Kā es atplaukstu?
— Man vienalga. Es negribu, lai mana sieva būtu visiem redzama. Nekavējoties pārtrauc šo pašdarbību.
— Nē.
— Ko “nē”?
— Es nepametīšu to, kas dara mani enerģisku.
— Tātad es tevi nedaru enerģisku?
— Arti, bet vai tu pats esi enerģisks? Tu pat uz paaugstinājumu neuzdrošinies parakstīties.
— Negudrojies! Es teicu – šis ir jābeidz.
— Bet es teicu – nē.
Divus mēnešus slēpu no vīra savas laimes dēļ — un nenožēloju ne sekundi
Mēs skatījāmies viens uz otru. Divdesmit pieci gadi laulībā. Ceturtdaļgadsimts kopā. Un es pirmo reizi pateicu viņam “nē”. Tas bija izvēles brīdis.
— Ja tu nepārtrauksi, es iešu prom.
— Tā ir tava izvēle.
— Valda, tu ko, nopietni?
— Nopietni. Es neesmu mainījusies uz slikto pusi, kā tu nemitīgi apgalvo. Es vienkārši no jauna atradu sevi.
— Man nevajag jaunu sievu. Man vajag to, iepriekšējo.
— Iepriekšējā Valda bija apjukusi. Jaunā – ir atradusi savu vietu.
— Es nevaru pieņemt tavu izvēli.
— Tad tev nāksies izdarīt savējo.
Artis klusēja. Tad piecēlās un aizgāja uz guļamistabu. Es paliku virtuvē, vārot tēju. Bet iekšā bija dīvains skaidrums. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es zināju, ko gribu. Otrdienā viņš tā arī neizšķīrās par paaugstinājumu. Atteicās. Pateica priekšniecībai, ka pagaidām nav gatavs tādai atbildībai. Bet es aizvadīju kārtējo nodarbību. Mācījāmies gatavot medus kūku. Sanāca visām. Sievietes smējās, dalījās noslēpumos, pateicās. Viena no viņām, Līvija, teica:
— Jūs esat mainījusies kopš sākāt pasniegt. Esat kļuvusi tik pārliecināta, skaista.
— Tiešām?
— Tiešām. Var redzēt, ka jūs nodarbojaties ar mīļoto lietu. Mīļoto. Jā, tas bija tieši tas vārds, ko es meklēju. Mīļotā lieta. Tas, kas liek pamosties ar prieku. Tas, kas padara dzīvi spilgtu un jēgpilnu.
Mājās mani gaidīja Artis. Viņš sēdēja uz dīvāna ar koferi.
— Izlēmi?
— Izlēmu. Eju pie mātes. Kamēr tu nāksi pie prāta.
— Arti, bet ja es nenākšu pie prāta?
— Tad… tad nezinu.
— Es nepametīšu savas nodarbības. Es beidzot esmu sapratusi, kas es esmu patiesībā.
— Tātad tu izvēlies tās, nevis mani?
Ģimenei ir jāatbalsta, nevis jāierobežo
— Es izvēlos savu patieso es. To, kura dara to, ko mīl. Kura sniedz cilvēkiem prieku.
— Bet kā tad es?
— Bet tu padomā, ko tu gribi sev blakus. Apjukušu, bet ērtu sievu? Vai sievieti, kura deg par savu lietu?
Viņš paņēma koferi un gāja uz izeju. Durvis aizvērās, paliku viena. Bet klusums nebaidīja. Tieši otrādi, pirmo reizi daudzu gadu laikā es jutos labi. Ceturtdienā atnāca divdesmit trīs sievietes. Nācās meklēt lielākas telpas. Anna ierosināja vadīt nodarbības kafejnīcā pie konditorejas. — Valdiņ, varbūt pavisam ej prom no mums? Atver savu skolu?
— Pagaidām neesmu gatava.
— Bet kā vīrs? Samierinājās?
— Vīrs aizgāja.
— Ak, Valdiņ… Bet ja nu atgriežas?
— Redzēsim. Bet es netaisos kļūt par iepriekšējo tādēļ vien.
Vakarā man piezvanīja vīramāte:
— Valda, kas notiek? Artis atbrauca pie mums.
— Mamma, es vienkārši nodarbojos ar to, kas man patīk.
— Bet ģimene?
— Ģimenei ir jāatbalsta, nevis jāierobežo.
Nākamajā nedēļā pieteicās vēl desmit sievietes. Anna ierosināja man kopīgu pasākumu.
— Valdiņ, atvērsim filiāli. Tikai nodarbības. Tu visu vadīsi.
— Nopietni?
— Nopietni. Redzi, kāds pieprasījums? Cilvēki ir gatavi maksāt par to, ko tu māci.
— Bet es nekad neesmu vadījusi uzņēmumu.
— Un es nekad nebiju bijusi konditorejas īpašniece. Bet iemācījos.
Es piekritu. Mēs atradām telpas, veicām remontu. Tagad man bija trīs grupas, katrā pa divdesmit cilvēkiem. Es sastādīju programmu pusgadam uz priekšu. Katru rītu pamodos ar priekšnojautu par jaunu dienu. Parādījās arī tādi, kuri nesaprata manas pārmaiņas. Kaimiņiene Gaida bieži vien meta piezīmes:
— Mūsu Valda skolotājās pieteikusies. Redzējāt? Laikam jau aiz letes maz pelna.
— Cilvēkiem vienkārši patīk tas, ko es daru, — es mierīgi atbildēju. — Bet vai vīram patīk, ka sieva nezin kur vazājas?
Es neatbildēju. Bet šie vārdi vairs nevarēja mani aizskart. Es zināju savu vērtību.
— Jūs esat mūsu glābēja! — teica viena no pastāvīgajām skolniecēm. — Mans vīrs tagad ir sajūsmā par maniem pīrāgiem.
— Galvenais, lai jūs pati gūtu baudījumu.
— Gūstu! Nekad nedomāju, ka piecdesmit astoņu gadu vecumā varēšu atrast jaunu aizraušanos.
— Tā nav aizraušanās. Tā ir iespēja būt sev pašai.
Pagāja trīs mēneši
Kādu vakaru man piezvanīja Artis:
— Valda, kā klājas?
— Labi.
— Es dzirdēju, ka tu tagad vadi savu uzņēmumu.
— Jā.
— Apsveicu.
— Paldies.
— Valda, varbūt satiekamies? Parunājam?
— Par ko?
— Par mums. Par to, kas bija. Par to, kas varētu būt.
— Arti, vai tu esi pieņēmis mani tādu, kāda esmu tagad?
— Es domāju par tevi.
— Tā nav atbilde uz manu jautājumu.
— Valda, man nav vienkārši pieņemt, ka tu esi mainījusies. Bet vēl grūtāk ir dzīvot bez tevis.
— Bet man nav vienkārši dzīvot ar cilvēku, kurš nevar pieņemt manu patieso es.
— Ko mums darīt?
— Padomā vēl. Laiks ir. — Bet vai tu gaidīsi?
— Es dzīvošu. Nodarbošos ar to, ko mīlu. Priecāšos par katru dienu.
Lasi vēl: Agnese atnāca bez dāvanas un mana dēla dzimšanas dienu – patiesais iemesls man šķita dīvains
Es noliku klausuli. Kalendārā bija atzīmēta rītdienas nodarbība. Divdesmit sievietes mācīsies gatavot franču makarūnus. Sarežģīti, bet iespējami. Tāpat kā daudz kas dzīvē. Vai tiešām var nodzīvot tik daudzus gadus blakus cilvēkam un nezināt, uz ko viņš ir spējīgs? Vai arī tā esmu es, kas naivi domā, ka cilvēki var pieņemt viens otru tādus, kādi viņi ir? Tāpat kā pieņemt to, ka cilvēki mainās. Tāpat kā iemācīties mīlēt cilvēku nevis tāpēc, ka viņš ir ērts, bet tāpēc, ka viņš ir patiess.
Vakar pie manis pienāca Katrīna, viena no aktīvākajām skolniecēm:
— Zināt, mans dēls pajautāja: “Mamma, kas ar tevi noticis? Tu esi kļuvusi tik priecīga”. Un es atbildēju: “Es iemācījos cept ne tikai pīrāgus, bet arī pati savu laimi”.
Šie vārdi aizskāra kaut ko dziļu. Jā, es iemācījos cept pati savu laimi. No vienkāršām sastāvdaļām: drosmes, mīlestības pret darbu, ticības sev. Vai man šķiet, vai tiešām tā ir — ka ikviens cilvēks kādā brīdī nostājas izvēles priekšā? Palikt ērtam citiem vai kļūt godīgam pret sevi?
Es izvēlējos godīgumu. Un es nezinu, vai Artis atgriezīsies. Nezinu, vai spēšu viņam piedot mēģinājumu mainīt mani pēc sava prāta. Bet es zinu skaidri – es vairs neesmu tā, par kuru viņš runāja. Es esmu tā, kurai man bija jābūt vienmēr. Rīt ir jauna diena. Jaunas sejas. Jaunas iespējas padarīt kādu nedaudz priecīgāku. Un tas ir brīnišķīgi. Un vēl rīt es sākšu jaunu kursu — “Autorkūkas īpašiem gadījumiem”. Mūža sapnis beidzot kļūst par realitāti.
