Daudzas reizes mēģināju sasaldēt kabačus ziemai, izmantoju dažādas metodes – griezu gredzenos, kubiņos, šķēlēs, pat apcepu pirms ievietošanas saldētavā.
Bet visu laiku kaut kas nebija lāgā – te garšas nebija, te kabači sanāca pārāk mīksti, te pārāk cieti un gumijoti. Katru reizi domāju, ka metīšu sasaldēšanai ar roku un labāk gatavošu kabaču ikrus vai lečo.
Bet visbeidzot uzzināju ideālo sasaldēšanas metodi: mana draudzene Viktorija atklāja divus mazus knifiņus.
– Ak, ļauj man tev iedot kabačus, tu taču tos nesaldē! sacīja Viktorija, kad es pēc ciemošanās pie viņas grasījos doties prom. Un viņa veikli izņēma maisiņu no ledusskapja..
– Tu taču kabačus brāķē, bet manis sasaldētie kabači garšo kā svaigi. Pamēģini tos izcept – garšos kā svaigi!
Viktorija gatavo apbrīnojami garšīgi, un jebkurus kabačus pārvērtīs par izcilu ēdienu. Sasaldēto kabaču maisiņu pieņēmu ar pateicību, nolēmu, ka šo dāvanu pārvērtīšu gardā maltītē.
Sacīts, darīts. Viktorijas dotie kabači bija sagriezti lielos gredzenos, jau panēti ar miltiem – tik vien kā bija jāieliek pannā.
– Tikai nepievieno sāli, varbūt tikai nedaudz. Es jau sāli piebēru, teica draudzene.
Lasi vēl: Vienkārši pupiņu salāti katrai dienai: viens, divi un gatavs (nav nepieciešams neko vārīt)
Tā arī izdarīju. Kabaču gredzenus ievietoju sasaldētus pannā ar eļļu. Tiesa, pirms tam es tos vēl iemērcu mīklā. Mīkla parasta – olas, milti, nedaudz rīvmaizes, karote ūdens. Uzgriezu lielāku liesmu un ķēros pie cepšanas.
Interesanti ir tas, ka kabačiem izveidojās zeltaina garoziņa, un pannā nebija tik daudz šķidruma, kā agrāk, kad mēģināju cept sasaldētus kabaču gredzenus. Un ārēji kabači izskatījās tikpat labi kā tie, kas cepti svaigi.
Kabači nezaudēja formu un garšoja gluži kā svaigi. Ar ķiplokiem, dillēm, nedaudz majonēzes – visa virtuve smaržoja pēc vasaras.
Bet vēlāk es sasautēju daļu no kabačiem.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā