Bekona cepšana parasti saistās ar dūmiem un piedegušām maliņām, taču pavisam vienkāršs paņēmiens ar ūdens pievienošanu ļauj gaļu izcept vienmērīgi un kraukšķīgi.
Brīvdienu rītos man patīk nesteidzīgi pagatavot brokastis, un bekons tajās ir bieža sastāvdaļa. Ilgu laiku man neizdevās panākt to ideālo kraukšķīgumu – gaļa vai nu palika par mīkstu, vai arī maliņas paspēja apdegt, pirms tauki bija izkusuši. Nesen pamēģināju kādu dzirdētu paņēmienu un biju pārsteigts, cik ļoti viena glāze ūdens var mainīt visu procesu.
Kāpēc bekons uz pannas bieži neizdodas
Lielākā daļa no mums bekonu liek tieši uz karstas un sausas pannas. Tā kā bekona šķēlītes ir plānas un tajās ir daudz gaļas un tauku, karstums iedarbojas nevienmērīgi. Gaļas daļa sāk cepties un brūnēt uzreiz, kamēr biezākajiem tauku slāņiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai tie sāktu kust.
Rezultātā mēs bieži dabūjam bekonu, kas vienā galā jau ir ogle, bet otrā vēl joprojām ir sīksts un nepatīkami mīksts. Karstā panna arī liek taukiem sprakšķēt un šļakstīties uz visām pusēm, kas nozīmē, ka pēc brokastīm ir jātīra visa plīts virsma.
Ūdens loma gatavošanas procesā
Sākumā šķiet neloģiski liet ūdeni pannā, kurā tūlīt cepsim gaļu. Tomēr šim solim ir pamatots skaidrojums. Ūdens palīdz uzturēt vienmērīgu un zemāku temperatūru pašā gatavošanas sākumā.
Kamēr ūdens vārās, temperatūra pannā nepārsniedz simts grādus. Šajā laikā tauki bekona šķēlītēs sāk lēnām kust un iztecēt jeb “renderēties”. Tas ir galvenais nosacījums, lai bekons kļūtu kraukšķīgs, nevis vienkārši ciets. Kad ūdens beidzot ir iztvaikojis, panna paliek klāta ar plānu bekona tauku kārtiņu, un tikai tad sākas īstā cepšanās fāze.
Maillard reakcija un pareizā brūnēšana
Kad šķidrums ir pazudis, bekons turpina cepties savos taukos. Tā kā lielākā daļa tauku jau ir izkusuši un vienmērīgi pārklājuši pannu, gaļa brūnē vienmērīgi pa visu virsmu. Pavāri to sauc par Maillard reakciju – tas ir brīdis, kad gaļa kļūst aromātiska un iegūst skaisto, zeltaini brūno krāsu.
Izmantojot šo metodi, gaļas šķiedras paliek nedaudz mīkstākas un neizkalst tik strauji. Bekons sanāk kraukšķīgs, bet tas nedrūp kā stikls. Tas ir īpaši svarīgi, ja plānojat bekonu likt uz maizītēm vai pievienot salātiem, kur nepieciešama noteikta tekstūra.
Gatavošanas gaita solis pa solim
Paņemiet aukstu pannu un izkārtojiet tajā bekona šķēlītes. Ir svarīgi tās nesalikt vienu virs otras, lai katra šķēle saskartos ar pannas virsmu.
Ielejiet pannā nedaudz auksta ūdens. Ūdenim vajadzētu tikai nedaudz nosegt pannas dibenu vai bekona šķēles.
Ieslēdziet vidēji lielu uguni un ļaujiet ūdenim sākt vārīties.
Turpiniet gatavot, kamēr viss ūdens ir pilnībā iztvaikojis. Šajā posmā bekons izskatīsies drīzāk vārīts, nekā cepts, bet tas ir normāli.
Kad panna ir palikusi sausa un sāk čurkstēt tikai tauki, samaziniet uguni uz vidēju.
Cepiet bekonu no abām pusēm, līdz tas sasniedz jums vēlamo kraukšķīguma pakāpi.
Izņemiet bekonu no pannas un nosusiniet to uz papīra dvieļa, lai noņemtu liekos taukus.
Noderīgi padomi labākam rezultātam
Neizmantojiet pārāk daudz ūdens. Pietiek ar pavisam nelielu daudzumu, lai tikai samitrinātu pannas virsmu. Ja ūdens būs par daudz, gaļa pārlieku izmirks un zaudēs garšu.
Centieties izmantot bekonu ar vienmērīgām tauku joslām. Šī metode vislabāk strādā ar vidēji biezām vai biezām šķēlēm.
Nekad nelieciet bekonu uzreiz uz sakarsētas pannas, ja izmantojat šo paņēmienu. Sākums ar aukstu pannu nodrošina pakāpenisku temperatūras kāpumu.
Ja bekons sāk parādīt pirmās dūmu pazīmes, uzreiz nedaudz samaziniet uguni. Ūdens metode palīdz izvairīties no dūmiem, bet beidzamajā posmā uzmanība joprojām ir nepieciešama.
Nepieciešamās sastāvdaļas
Bekona šķēlītes (pēc izvēles).
Parasts dzeramais ūdens (apmēram 50–100 ml atkarībā no pannas izmēra).
Papīra dvieļi gatavā bekona nosusināšanai.
