Durvis neatvēra uzreiz. Aiz tām stāvēja nepazīstama, nevainojami sakopta blondīne. Viņa pārlaida man skatienu — vērtējošu, vēsu, no kura sagribējās piekārtot mana vienkāršā mēteļa apkakli
— Pie kā jūs? — viņas balsī nebija ne kripatiņas izbrīna, tikai auksta ziņkāre.
— Pie Jāņa. Es esmu viņa māte, Laima.
— Bet es esmu viņa sieva. Kristīna.
Pasaule uz brīdi sagāzās. Sieva? Jānim? Viņš būtu teicis. Viņš nevarēja neteikt. Viņa atkāpās dziļāk, lai ielaistu mani priekšnamā.
Un pirmais, kas iesitās degunā, bija svešs aromāts — ass, saldeni reibinošs, kaut kādu ziedu un vaniļas maisījums, kas bija ieēdies sienās un izdzēsis pazīstamo dēla mājas smaržu — grāmatu, svaigi vārītas kafijas un kaut kā neizsakāmi tuva, mājīga aromāta klātbūtni. Gads. Vesels gads bez neviena zvana. Ne no dēla, ne no meitas. Kate dzīvoja pavisam netālu no brāļa, tajā pašā pilsētā. Agrāk viņi nevarēja beigt čivināt — dalījās ar katru sīkumu. Un tad pēkšņi…
Es staigāju pa savu dzīvokli, skatījos uz kluso telefonu. Es viņus uzaudzināju, nostādīju uz kājām — ne tāpēc, lai uzbāztos. Bet klusums kļuva tik skaļš, pārāk skaļš. Kristīna mani aizveda uz viesistabu. Ideāla tīrība — gluži kā viesnīcā. Nevienas liekas lietas. Nevienas ģimenes fotogrāfijas. Pat grāmatas, kuras Jānis tik ļoti mīlēja, bija pazudušas no plauktiem.
— Viņš nebrīdināja? Dīvaini, — viņa eleganti apsēdās krēslā, sakrustodama kājas.
Es klusēju. Ko te lai saki? Ka tavs dēls neuzskatīja par vajadzīgu paziņot par savām paša kāzām? Durvis atvērās, un ienāca Jānis. Viņš apstājās uz sliekšņa, ieraudzījis mani. Samulsums. Nekādas prieka dzirksts. Viņš paskatījās uz Kristīnu, pēc tam atkal uz mani.
— Mamm, tu… kā tu te?
— Ar autobusu atbraucu, — atbildēju. — Nolēmu apskatīties, kā tev klājas. Sen neesam redzējušies.
Jānis nervozi pārbrauca ar roku pār matiem. Viņš izvairījās no mana skatiena.
— Tu vismaz būtu brīdinājusi, mamm.
Ne “Mamma, cik labi tevi redzēt!”, ne “Piedod, ka nezvanīju”. It kā es būtu negaidīts viesis, kas izjauc mieru. Kristīna vēroja mūs ar vieglu, tik tikko manāmu smaidu. Viņa bija uzvarējusi, pat nesākot.
Saruna neveidojās. Es uzdevu vienkāršus jautājumus par darbu, sadzīvi. Jānis atbildēja īsi, neskatoties uz mani, un ik pa brīdim meta īsus, meklējošus skatienus uz sievu — it kā meklētu viņas apstiprinājumu vai padomu, ko teikt. Kristīna, savukārt, bija pati laipnība.
— Jūs pat nevarat iedomāties, cik priecīga esmu, ka beidzot iepazīstamies! Jānis tik daudz par jums stāstīja. Jūs viņam esat sievietes ideāls.
— Tiešām? Kaut kā neticas, ja jau pat par kāzām nepaziņoja, — es nespēju noturēties.
Kristīna nekavējoties uzlika savu smalko, ar nevainojamu manikīru kopto roku viņam uz pleca. Žests — it kā mierinošs, bet patiesībā valdonīgs.
— Ak, tas viss mana vaina. Mēs taču tik spontāni apprecējāmies. Pēc tam medusmēnesis, darbi… Es jau teicu: “Jāzvana mammai, jāpasaka, lai arī viņai prieks.” Bet viņš visu laiku atlika. Teica, ka jūs esat ļoti aizņemta un negrib jūs traucēt. Viņš tik ļoti par jums rūpējas.
Viņa runāja, bet es skatījos uz dēlu. Viņš sēdēja klusējot. Ne apstiprināja, ne noliedza. Mans drosmīgais, tiešais dēls.
— Bet Kate? Vai vismaz Kate zināja?
Kristīna pasmaidīja vēl plašāk.
— Protams! Kate bija lieciniece. Tagad mēs ar viņu esam labākās draudzenes. Viņa tik ļoti mūs atbalstīja — pat ieteica pagaidām jums neko neteikt. Teica, ka jūs esot ļoti emocionāla. Mēs visi tikai gribējām jūs pasargāt.
Ne tikai Kate zināja — viņa bija viņu pusē. Mana meita. Mana mazā meitene. Nolēmusi, ka viņas māte ir pārāk “emocionāla”. Es piecēlos.
— Man jāiet. Darīšanas.
Jānis piecēlās, vainīgi skatoties grīdā.
— Mamm, tu… tu ilgi būsi pilsētā?
— Nezinu, — godīgi atbildēju. — Kā sanāks.
Kristīna piepeldēja tuvāk, izstarojot savu saldeno aromātu.
— Noteikti nāciet vēl! Tagad mēs taču esam ģimene! Un piezvaniet Katei — viņa būs tik priecīga!
Es izgāju uz ielas. Aukstais oktobra gaiss skaidroja prātu. Ģimene. Draudzenes. Rūpes. Cik jocīgas formas var pieņemt šie vārdi. Es devos pie Kates. Viņas māja bija tikai piecpadsmit minūšu brauciena attālumā. Visu ceļu galvā dunēja Kristīnas vārdi: “labākās draudzenes… gribējām pasargāt.”
Durvis atvēra Kate. Mājas halātā, izspūrusi, miegaina.
— Mamm?
Viņas balsī nebija ne kripatiņas siltuma. Tikai izbrīns un… neapmierinātība?
— Sveika, meitiņ. Ne gaidīji?
Viņa neatbildēja. Neapskāva. Neaicināja iekšā. Vienkārši stāvēja durvju ailē, aizšķērsojot ceļu.
— Mamm, kāpēc tu atbrauci?
Viņas jautājums palika karājoties kāpņu telpas gaisā. Es klusējot pabīdīju viņu malā ar plecu un iegāju dzīvoklī. Iekšā valdīja nekārtība. Ne tā radošā, kā agrāk, bet pamestības pilna. Putekļi uz mēbelēm, netīru trauku kaudze izlietnē, kuru varēja redzēt jau no koridora. Uz žurnālu galdiņa mētājās tukšas iepakojuma kārbas no gatavas pārtikas. Kate negribīgi aizvēra aiz manis durvis.
— Es taču lūdzu Jānim pateikt, lai tu nebrauc. Mēs paši gribējām… vēlāk.
— Ko “vēlāk”? — es pagriezos un paskatījos viņai tieši acīs. — Kad jūs man būtu paziņojuši? Pēc gada? Pēc diviem?
— Nevajag dramatizēt. Kristīnai bija taisnība — tu visu uztver pārāk asi.
Lūk, atkal. “Kristīnai bija taisnība.” Tā sieviete maniem bērniem bija kļuvusi par pēdējo instanci.
— Un kā man to vajadzēja uztvert, Kate? Mans dēls apprecas, bet es to uzzinu no svešas sievietes pie viņa mājas durvīm. Mana meita bija lieciniece un pat nepiezvanīja man.
— Jo mēs zinājām, kāda būs tava reakcija. Tu būtu sākusi dot padomus, kritizēt Kristīnu, teikt, ka viņa Jānim nav piemērota. Kā tu vienmēr dari.
Es apjuku.
— Kad es tā esmu darījusi?
— Vienmēr. — viņa izpleta rokas. — Atceries, kā tu bija pret, kad es gribēju iet dizaina kursos? Tu teici, ka tas nav nopietni. Tu vienkārši gribēji, lai es visu laiku būtu tev blakus. Kristīna man atvēra acis — tava pārliekā aizsardzība man traucēja.
Atmiņas bija citas. Es atcerējos, kā baidījos, ka tie kursi ir tikai naudas tērēšana, un ieteicu viņai vispirms aiziet uz atvērto durvju dienu, izlasīt atsauksmes. Es rūpējos par viņu. Bet tagad tas saucās — “traucēju”.
— Kate, tā nav taisnība. Es tikai…
— Redzi? Atkal. — viņa pārtrauca. — Tu pat nevari atzīt savu kļūdu. Kristīna ir vienīgais cilvēks, kas mani patiešām sapratis. Viņa mani uzklausa, atbalsta. Viņa mani iemācīja veidot personīgās robežas.
Katrs viņas vārds bija kā akmens.
— Viņa tev to iemācīja? — es klusi pajautāju. — Tā ideālā blondīne zīdainā halātā?
— Viņa ir veiksmīga, gudra sieviete. Viņa redz cilvēkus cauri. Un uzreiz teica, ka mums ar tevi būs problēmas.
Es skatījos un viņu vairs nepazinu. Man priekšā stāvēja sveša sieviete, kas runāja svešiem, iemācītiem teikumiem. Klusējot es pagriezos un devos uz izeju.
— Mamm, pagaidi! — Kates balss skanēja man aiz muguras.
Es apstājos, bet neatskatījos.
— Mēs negribējām tevi aizvainot. Mēs vienkārši gribējām dzīvot savu dzīvi.
— Dzīvojiet. Jūs savu panācāt.
Es izgāju no viņas dzīvokļa, no viņas mājas, no viņas pilsētas. Iesēdos mašīnā. Bet cauri sāka dīgt jauna, nezināma sajūta. Tā nebija vienkārša ģimenes nesaprašanās. Es nebraucu mājās. Es paņēmu numuriņu vienkāršā viesnīcā pilsētas nomalē. Man vajadzēja vietu, kur nav atmiņu. Kur var domāt. Sēžot uz neērtas gultas malas, pirmo reizi šajā dienā es nedomāju: “Kāpēc viņi tā?”
Manā galvā dunēja cits jautājums: “Kas tu tāda esi, Kristīna?”
Rīts bezpersoniskajā viesnīcas numurā neatnesa jaunu izmisumu, bet drīzāk sakoncentrētu enerģiju. Es uzvārīju paciņu lēta tējas un izvilku piezīmju blociņu. Vajadzēja visu sakārtot pa plauktiņiem — visu, ko zināju. Bet zināju es maz. Kristīna. Jāna sieva. Kates “labākā draudzene”. Blondīne ar nevainojami ieveidotiem matiem un saldenu aromātu.
Un — “pēc izglītības baigā speciāliste”. Lūk. Tā bija pirmā pēda. Vienīgais konkrētais fakts šajā purvā. Es sāku prātā šķetināt vecās pazīšanās. Kurš man varētu palīdzēt? Un tad atmiņā uzpeldēja Mārītes seja — manas senās universitātes draudzenes. Dzirkstoša, asprātīga, divdesmit gadus nostrādājusi mūsu pilsētas galvenā universitātes arhīvā.
Es atradu viņas numuru vecajā pierakstu grāmatiņā.
— Klausos! — caur klausuli atskanēja moža, gados nemainījusies balss.
— Mārīt, sveika. Te Laima. Atceries tādu?
Otrā galā uz mirkli iestājās klusums, bet tad klausuli pāršalca priecīgs sauciens:
— Laima! Kalniete! Cik gadu, cik ziemu! Kādi ceļi tevi atveda?
— Redzi, atrados. Man ir lieta pie tevis. Ne telefona saruna, bet ļoti svarīga. Un delikāta.
— Tā, — Mārītes balss uzreiz kļuva nopietna. — Jau intrigu jūtu. Sāc stāstīt.
— Man vajag pārbaudīt vienu cilvēku. Meiteni. It kā beigusi mūsu universitāti
— Uzvārds, vārds, izlaiduma gads?
— Tieši tur jau problēma — es zinu tikai vārdu, Kristīna. Uzvārds, visticamāk, tagad Kalniete. Bet pirms laulībām… nezinu. Arī izlaiduma gadu ne. Pieņemu, ka ap trīsdesmit, varbūt nedaudz vairāk.
— Uzdevums ar zvaigznīti. Bet tieši tas padara to interesantu. Ir kāda fotogrāfija?
— Nē. Bet varu aprakstīt.
Īsi un bez emocijām es viņai izstāstīju situāciju. Mārīte klusējot klausījās, nepārtraucot.
— Saprotu. Klasiska čūska, — viņa nosprieda, kad beidzu. — Tas nebūs viegli. Tikai vārds un bez foto… Pamēģināšu pārmeklēt sarakstus. Dod man pāris dienas.
Divas dienas es nodzīvoju kā miglā. Klīdu pa svešām ielām, sēdēju kafejnīcās un gaidīju. Apzināti nezvanīju ne Jānim, ne Katei. Tagad jebkura mana darbība būtu kļūda.
Telefons iezvanījās otrās dienas vakarā
— Tā es. Tukšums. Pārskatīju visus psiholoģijas absolventu sarakstus pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Nav nekādas Kristīnas Kalnietes. Un nevienas Kristīnas atbilstošā vecumā, kas būtu apprecējusies ar Kalnieti.
— Tātad… viņa visu izdomāja?
— Izskatās, ka tā. Varbūt tu vēl kaut ko atceries? Kaut vismazāko sīkumu. Varbūt pieminēja pasniedzēju, kādu kursu, jebko.
Es aizvēru acis, pāršķirstot atmiņā īso sarunu. Un pēkšņi atcerējos Kates teikto frāzi: “Viņa redz cilvēkus cauri.” Banāli, bet — kas zina…
— Kate teica, ka Kristīna redz cilvēkus cauri. Varbūt viņa lielījās ar kādu kursu par ezotēriku vai ko līdzīgu?
— Tā, — atdzīvojās Mārīte. — Mums bija viens īpatnis, profesors Lazarevs, vadīja speciālo kursu “Personības diagnostika”. Studenti viņu vienlaikus dievināja un baidījās. Pamēģināšu tikt šajā virzienā. Piezvanīšu Marijai, viņa viņu labi atceras.
Vēl viena diena gaidīšanas. Telefona zvans mani pārsteidza pie atdzisušas tējas tases.
— Laima, ir, — Mārītes balss bija klusa un nopietna. — Marija atcerējās skaļu notikumu pirms trīspadsmit gadiem. Lazareva kursā bija viena ļoti spējīga, bet slidena meitene.
Viņa iekļuva uzticībā vairākiem turīgiem studentiem, viltus parakstīja atzīmes un gandrīz gadu saņēma paaugstinātu stipendiju viņu vietā.
— Un kā viņu sauca?
— Sanita Anikejeva. Izslēgta ar troksni. Marija saka — tumšmate, bet ar ļoti izteiksmīgām acīm. Es lūdzu viņu izvilkt personīgo lietu no arhīva. Laima… tā ir viņa.
Pēdējie vārdi karājās gaisā. Manās rokās bija izdrukāta kopija ar studentu fotogrāfiju, ko draudzene atsūtīja pa pastu. No nodzeltējušā attēla uz mani raudzījās jauna, tumšmate meitene. Citi mati, cits vārds, bet tās pašas acis. Sanita Anikejeva. Plāns izveidojās acumirklī. Vienkāršs un riskants. Es piezvanīju Jānim.
— Jāni, — es teicu mierīgā, stingrā balsī, kas neatstāja vietu iebildumiem. — Rīt pulksten septiņos vakarā es būšu pie jums. Ar Kati. Mums visiem kopā jāparunā.
Viņš kaut ko murmināja par darbiem un Kristīnas aizņemtību, bet es viņu pārtraucu.
— Esiet visi. Tas attiecas uz jūsu nākotni.
Es atbraucu tieši septiņos. Durvis atvēra Kristīna. Viņa bija savā triumfa virsotnē — perfekta frizūra, zīda kleita, pašapmierināts smaids.
— Laima, kāds pārsteigums! Mēs tieši gatavojāmies vakariņām.
Lasi vēl: Es atklāju, ka vīrs paņēma aizdevumu manā vārdā – bankā viņu gaidīja pārsteigums
Viesistabā uz dīvāna sēdēja Jānis un Kate. Saspringti kā stīgas. Viņi skatījās uz mani ar vienādu izteiksmi. Es nesēdos. Paliku stāvot istabas vidū, skatoties tieši Kristīnai acīs.
— Kristīna, es atnācu parunāt par tavu izglītību.
Viņa pārsteigti pacēla perfekti izraudzīto uzaci.
— Par manu izglītību? Cik interesanta tēma.
— Jā. Tu teici Katei, ka esi speciāliste. Ka beigusi mūsu pilsētas universitāti. Es nolēmu atsaukt atmiņā jaunību, piezvanīju paziņai, kura strādā arhīvā. Gribēju noskaidrot, vai mums nav bijuši kopīgi pasniedzēji.
Es runāju lēni, uzsverot katru vārdu. Jānis un Kate apmainījās skatieniem. Kristīnas acīs uz mirkli uzplaiksnīja kas nedrošs.
— Un kas tad? — viņa jautāja nedaudz asākā tonī.
— Tas, ka fakultātes absolventu sarakstos nav nekādas Kristīnas. Ne ar vienu uzvārdu. Dīvaini, vai ne?
Iestājās taustāms klusums. Jānis pieliecās uz priekšu. Kate ieķērās dīvāna roku balstā.
— Tā ir kāda kļūda, — Kristīna izspieda caur zobiem. — Jūsu draudzene, acīmredzot, nav kompetenta.
— Iespējams, — es mierīgi piekritu. — Bet viņa atrada kaut ko vēl interesantāku. Izslēgto sarakstos. Meiteni, ļoti līdzīgu tev.
Es izvilku no somas salocītu papīra lapu un pasniedzu to Jānim.
— Viņu sauca Sanita Anikejeva. Izslēgta no otrā kursa. Par … tu pati zini ko.
Jānis atlocīja lapu. Kate uzreiz pielēca klāt, skatoties viņam pār plecu. Es redzēju, kā viņu sejas mainās.
Kristīna—Sanita sastinga. Ideālās sievas maska sāka plaisāt.
— Tas… tas ir viltojums! Viņa grib mūs… Jāni, tu taču man tici, nevis viņai? Viņa vienmēr bija pret mūsu laimi!
Bet Jānis neskatījās uz viņu. Viņš skatījās uz fotogrāfiju, tad uz sievieti, kuru sauca par sievu, un viņa acīs lēnām uzliesmoja atskārta. Viss pēkšņi nostājās savās vietās. Kate atkāpās no fotogrāfijas.
— Bet… tu taču teici… tu taču biji mana draudzene…
Sanita saprata, ka zaudējusi. Viņa uzmeta man skatienu.
— Domājat, jūs uzvarējāt? — viņa sīcoši izdvesa. — Domājat, tās ir beigas?
Viņa satvēra somiņu un, jau stāvot durvīs, pagriezās atpakaļ. Viņas skatiens bija pievērsts tikai man.
— Vai vispār zināt, par ko to studentu patiesībā izslēdza?
Ne par stipendijām. Tas bija tikai aizsegs.
Viņa apstājās, izbaudot ietekmi.
— Pajautājiet savam bijušajam vīram, profesoram Kalnietim, ko viņš izdarīja ar manu tēvu — Igoru Anikejevu. Varbūt tad sapratīsiet, ka tas nebija tikai stāsts. Tā bija spēle. Un tā tikai sākusies.
Durvis aiz viņas aizvērās. Istabā palikām tikai mēs trīs. Mani bērni — mani pieaugušie — skatījās uz mani ar klusu jautājumu acīs. Un es sapratu, ka murgs nav beidzies. Tas tikai pārgājis jaunā, daudz briesmīgākā līmenī. Es biju atguvusi savu dēlu un meitu, bet kādā cenā?
Un kādu noslēpumu glabāja mans vīrs — noslēpumu, kas pēc gadiem atgriezās manā mājā, lai sagrautu visu, kas man dārgs?
