Pēc trim stundām man zvanīja viņi visi trīs. Vienlaicīgi — grupas zvans. Nekas tāds nebija noticis kopš Dainis aizbrauca studēt. Pirmā sāka runāt Agnese. Viņas balss trīcēja, un es dzirdēju, ka viņa šņukst.
— Māmiņ. Piedod mums. Man ir tik ļoti kauns, ka es nevaru.
Tad Dainis. Viņa balss bija mierīga, bet tajā skanēja smagums. Viņš vienmēr ir bijis līdzīgs tēvam — savaldīgs.
— Mammu. Mēs esam nevīžīgi. Es nezinu, kā tas tā sanāca. Esmu iegrimis darbā līdz ausīm, iedomājos — nauda, viņa pati nopirks, ko gribēs. Neiedomājos, kā tas izskatās no tavas puses. Cik ļoti tas smeldz.
Kārlis piebilda:
— Es pie tevis pabiju tik īsu brīdi… Sveta, kad uzzināja, man tā sadeva pa galvu. Viņa teica — vai tu vispār esi pie pilna prāta? Mātei sešdesmit gadi, bet tu aploksni iebāzi rokās un aizskrēji.
— Sveta ir gudra meitene, — es noteicu.
— Mammu. Mēs brauksim.
— Nevajag braukt žēluma dēļ.
— Tas nav žēlums. Dainis jau pērk biļeti, būs piektdien. Agnese būs ceturtdienas vakarā. Es sestdien nopirkšu visus produktus, es pats visu pagatavošu. Mēs kārtīgi pasēdēsim.
— Kārli, nevajag, ja jums ir neērti…
— Mammu, — Dainis mani pārtrauca. — Beidz teikt “nevajag”. Mēs braucam. Punkts.
Vecākais dēls ar ģimeni
Un viņi atbrauca. Visi trīs. Ar vīriem, sievām un mazbērniem. Agnese atveda torti — nevis piecu stāvu monstru, bet parastu, manu mīļāko medus kūku, ko viņa bija cepusi pati. Dainis atveda fotoalbumu, pie kura bija strādājis visu nedēļu: tur bija mūsu vecās bildes, skenētas, atjaunotas, ar parakstiem.
Pirmajā lapā biju es, divdesmit piecus gadus veca, sēžot pie savas vecās šujmašīnas un snauduļojot. Vakarā mēs sēdējām virtuvē. Bija šauri, skaļi — divpadsmit cilvēki manā divistabu “hruščovkā”. Mazdēls Artūrs izlēja kompotu. Sveta smējās par Kārļa jokiem. Agnese diskutēja ar Daini par to, kurš no viņiem bērnībā vairāk baidījās no pērkona. Kārlis mazgāja traukus un dungoja līdzi radio dziesmai. Agnese piesēdās man blakus un klusi pačukstēja:
— Mammu. Paldies, ka tu atgriezi to naudu. Es tiešām tā arī būtu dzīvojusi tālāk, domājot, ka aploksne — tas ir normāli. Ka ar to pietiek.
— Tas ir normāli, — es teicu. — Svešiem cilvēkiem. Bet mēs taču neesam sveši.
Viņa mani cieši apskāva. Ar abām rokām, ieraujot degunu manā plecā — tieši tāpat kā bērnībā, kad baidījās no pērkona. Un tad es beidzot sāku ļaut vaļu emocijām. Pirmo reizi šo divu nedēļu laikā. Par to, ka viņi beidzot ir šeit. Tā aploksne joprojām guļ manā galda atvilktnē. Reizēm es to atveru un paskatos uz to. Šis papīra gabaliņš man atgādina: klusēt nevajag. Paciest, smaidīt un teikt “viss kārtībā”, kad dvēsele sāp — to nevajag darīt. Pat ja tu esi māte. It īpaši — ja tu esi māte.
Bērni neprot lasīt domas. Viņi mēdz aizmirsties, viņi iegrimst savos skrējienos un pierod pie tā, ka mamma vienmēr teiks: “Man neko nevajag.” Un viņi tam tic. Jo tā ir vienkāršāk.Bet dažreiz kaut kas ir jāatdod atpakaļ… Lai viņi beidzot pamostos.
