Mums katram ir savas vērtības un labi ir otru iepazīt laikus, jo arī no tā ir atkarīgs kā tev ies pa dzīvi vai dzīves nogalē
Pēteris satika Diānu romantiskā gaisotnē. Viņi abi bija kāzu viesi – viņš no līgavaiņa puses, viņa – līgavas draudzene. Pasākums norisinājās uz liela baltā kuģa. Tā bija līgavas sapnis, kuru līgavainis piepildīja. Bija jautri, bet kādā brīdī Pēteris nolēma iziet ārā ieelpot svaigu gaisu. Viņš izgāja no siltās zāles, izgāja ārā, atspiedās pret margām un pamanīja, ka netālu stāv meitene.
— Sveika, skaistā svešiniece, — viņš piegāja pie viņas.
— Sveiks! — viņa pagriezās pret viņu.
— Ko tāda skaistule dara te viena pati? — Pēteris tūlīt sāka glaimot.
— Atnācu pie draudzenes! — viņa novērsās no svešinieka un skatījās ūdens gludumā.
— Bet es pie drauga, — viņš skatījās uz viņas profilu.
— Varbūt iepazīsimies? — nepagriežoties teica meitene.
Lasi vēl: Kāds ir tas vecums, kad vīrietis vairs nav nepieciešams, lai sieviete kļūtu laimīga
— Ak, piedod, es esmu Pēteris, — viņš pastiepa roku, bet tajā pašā brīdī saprata, ka meitene tai nepievērsīs uzmanību.
— Ļoti patīkami, bet es esmu Diāna, — viņa teica.
— Varbūt ejam kaut ko apēst? — Pēteris saprata, ka nespēs aiziet bez šīs meitenes.
— Labi, — viņa pagriezās pret viņu, un jaunais vīrietis ieraudzīja viņas skaistumu. Kupla rudu matu kopa krita pār plecu līdz pat jostasvietai. Zaļās acis mirdzēja, piparmētru krāsas kleita tikai izcēla viņas sievišķību un maigumu.
— Tu esi apžilbinoša, — Pēteris nespēja savaldīt emocijas.
— Vai nav par daudz komplimentu vienā vakarā? — viņa pagriezās pret Pēteri.
— Man šķiet, ka pat par maz tādai skaistulei, — viņš nebeidza liet glaimus.
— Man šķiet, jūs piedāvājāt kaut ko apēst?! — ar zaļajām acīm mirdzēja Diāna.
— Jā, ejam…, — un šajā vakarā viņus vairs nekas cits neinteresēja. Viņi dejoja, sarunājās, smējās un vakarā aizbrauca kopā.
— Vai tu kļūsi par manu sievu? — no rīta, kad Diāna atvēra acis, Pēteris sēdēja viņai priekšā, uz neliela paplātes bija divas kafijas krūzes un pāris kūciņu.
— Tā, un kur ir gredzens? — Diāna izlikās, ka meklē to.
— Tu nopietni? — jaunais vīrietis pat bija pārsteigts, ka viņa nebrīnījās.
— Nē, nu bāc, tikko viena nakts pagājusi, un jau man jāatbild ar “jā”, — Diāna izstiepās, paņēma kafiju un iemalkoja nelielu malku, sašķobīja seju.
— Nu es tikai pajokoju, gribēju redzēt tavu reakciju, — Pēteris atslāba.
— Redzēji? — meitene piecēlās, pārģērbās un gatavojās doties prom.
— Tu neapvainojies? — viņš gāja viņai pakaļ.
— Kādas muļķības, protams, ka nē, — Diāna viņam uzsmaidīja.
***
Pagāja gads.
Viņi ļoti labi saderēja. Abi vienmēr bija pozitīvi noskaņoti, smējās, jokoja. Dažreiz, kad notika kaut kas nepatīkams, Pēteris vienmēr pārvērta to jokā.
— Vai tu apprecēsi mani? — Pēteris stāvēja dārgā restorānā uz viena ceļa, viņu draugi bija apkārt.
—Protams, — Diāna jau nespēja iedomāties savu dzīvi bez viņa.
— Es tevi mīlu, — viņš cieši viņu apskāva.
— Un es tevi, — viņa skatījās viņam acīs.
Sākās patīkamie kāzu sagatavošanas darbi.
— Pēteri, man ir viens jautājums, — kādā brīdī viņi palika divatā.
— Jā, saki, — viņš skatījās telefonā.
— Tu teici, ka pēc kāzām mēs pārcelsimies uz dzīvokli, bet kur mēs to ņemsim? — Diāna skatījās uz jauno vīrieti; viņš taču neplānoja uzreiz ņemt hipotekāro kredītu.
— Tas ir manas vecmāmiņas dzīvoklis, — puisis atbildēja. Viņam bija pārsteidzoši, ka līdz šim Diāna nebija par to interesējusies, bet tagad pēkšņi sākusi jautāt.
— Kāpēc tad mēs līdz šim īrējām dzīvokli? — Diāna bija apjukusi.
— Tāpēc, ka nebijām vēl paspējuši atrisināt jautājumu ar omi, — Pēteris runāja, bet pats atkal skatījās telefonā.
— Ko nozīmē “nebijāt paspējuši atrisināt”? — Diāna nesaprata, jo, kad Pēteris minēja, ka tas ir vecmāmiņas dzīvoklis, viņa domāja, ka vecmāmiņa jau vairs nav starp mums.
Lasi vēl: Novērojumi un pārdomas vai tev vajag draugus pēc 65
— Nē, tu ko, viņa vienkārši vairs nav pie pilnas saprašanas, — viņas topošais vīrs atmeta ar roku.
— Nu tagad pastāsti sīkāk, lūdzu, — lūdza Diāna.
— Ai, nu tu… Tā ir tēva māte. Viņai bija divi dēli – mans tēvs un tēvocis. Tā nu māte novecojusi, neviens negrib rūpēties, tāpēc …, — Pēteris saraucās un runāja. Viņam tas viss likās pašsaprotami.
Diāna uzreiz atcerējās zīmējumu, kurā attēlota jauna māte ar maziem bērniem, bet apakšā – veca māte un pieauguši bērni. Zīmējuma būtība – mazi bērni nespēj sadalīt mammu, bet vecumā viņa nevienam vairs nav vajadzīga. No šiem vārdiem kļuva jocīgi.
— Pēteri, lai vecmāmiņa paliek dzīvot dzīvoklī, es par viņu rūpēšos, — lūdza Diāna.
— Tu tagad nopietni?
— Tad nekādas kāzas nebūs. Es negribu, lai jūs atbrīvojaties no vecmāmiņas tikai šī iemesla dēļ, — Diāna novērsās no viņa.
— Mīļā… — viņš pienāca pie viņas.
— Tavs tēvs un tēvocis droši vien arī reiz naktīs sauca mammu, lai viņa palīdz… — viņa nepagriezās pret viņu.
— Kas tev ar to? — viņš joprojām nesaprata.
— Vienkārši… Kad es kļūšu veca, tu arī mani nodosi aprūpes namā? Vai varbūt mūsu dēls nodos mūs abus? — viņa runāja, bet Pēteris stāvēja un skatījās uz viņu.
— Laikam sapratu…
— Tad, kad būsi visu sapratis, tad arī nāc, — viņa ielika viņa plaukstā gredzenu un aizgāja…
