Uz sliekšņa stāvēja Indulis. Saburzītā vējjakā. Ne līdzīgs tam pašpārliecinātajam vīrietim, kurš pirms pusgada aizvēra durvis.
— Drīkst? — Viņš mīņājās no kājas uz kāju.
Anna klusējot atkāpās. Indulis ienāca un apstājās istabas vidū.
— Nekas sev. Visu esi pārtaisījusi.
— Ne visu. Virtuvē flīzes vēl neesmu mainījusi.
Viņš pārbrauca ar roku pār jaunajām tapetēm:
— Pati tiku galā?
— Bet kā tu domāji? — Anna iegāja virtuvē. — Tēju dzersi?
— Dzeršu.
Indulis apsēdās pie galda un nolika sev priekšā aploksni:
— Te ir rēķini. Par komunālajiem pakalpojumiem. Man tagad ir grūti ar naudu.
— Saivai, tātad, finansiālas problēmas?
Viņš nopūtās:
— Mēs … nu vairs neesam kopā.
— Žēl.
— Nemelo. — Indulis paskatījās no apakšas. — Tev nav žēl.
Anna uzlika tējkannu un atspiedās pret galdu:
— Zini, agrāk es būtu priecājusies. Bet tagad man ir vienalga.
— Kā vienalga? — Viņš izslējās. — Trīsdesmit astoņi gadi kopā.
— Un pēc tam tu teici, ka bez tevis es pazudīšu. Ka māja sabruks.
Indulis apmeta skatienu virtuvei:
— Māja, skatos, vesela.
— Un es esmu pilnīgā kārtībā.
Viņi klusējot dzēra tēju. Tik ļoti citādi nekā viņu iepriekšējie vakari. Anna pētīja bijušo vīru. Tā pati seja, pazīstama līdz pēdējai krunciņai. Bet kaut kas bija mainījies. Ne viņā. Viņā pašā.
— Es varētu atgriezties. — Indulis skatījās tasē. — Ja tu…
Zvans viņu pārtrauca. Uz sliekšņa stāvēja Laima ar maisiņu.
— Anniņ, es ābolīšus atnesu ievārījumam. Oi! — Viņa ieraudzīja Induli. — Labdien! Bet mēs domājām, ka jūs uz visiem laikiem…
— Es arī tā domāju. — Indulis piecēlās. — Bet nolēmu apciemot.
— Apciemojāt? — Anna nostājās blakus kaimiņienei. — Redzu, rēķinus atstājāt. Es apmaksāšu.
Viņš saminstinājās pie durvīm:
— Zini, es varētu palīdzēt ar flīzēm virtuvē.
— Paldies, bet Viesturs solīja apskatīties. Viņam rīt brīvdiena.
— Viesturs? — Indulis pacēla uzacis. — Kas tas tāds?
— Kaimiņš. — Anna pasmaidīja. — Starp citu, pieredzējis speciālists.
Kad aiz bijušā vīra aizvērās durvis, Laima noplātīja rokas:
— Atgriezties gribēja. Bet tu?
Anna atgriezās pie mežģīnēm uz galda:
— Bet man tāpat ir labi. Uzvārīt vēl tēju?
Jauna dzīve uz paklāja maliņas
Pavasara tirdziņš kūsāja no ļaudīm. Anna kārtoja adītos pārklājus uz koka letes.
— Nebaidies. — Zita uzsita viņai pa plecu.
— Man ir sešdesmit divi. Pirmo reizi tirgoties…
— Bet es četrdesmit piecos pirmo reizi izgāju pie vīra. — iesmējās Zita. — Un kas par to?
Anna izlīdzināja mežģīņu pārklāju. Cik vakarus viņa pie tā pavadīja, kad aiz loga griezās sniegs. Cik rakstus izdomāja, atlika malā, sāka no jauna. Līdz pusdienlaikam pārdeva trīs pārklājus un piecas salvetes. Cilvēki apstājās, aiztika darbus, apbrīnoja. Vīrietis nobružātā vējjakā izvēlējās lielu pārklāju sievai. Meitene ar fotoaparātu ilgi izvēlējās starp zilo un rozā, paņēma abus.
— Turi! — Laima pasniedza viņai karstu tēju. — Skaties, rinda pie tevis. Bet teici “kam vajadzēs”.
Kad tirdziņš tuvojās beigām, Anna skaitīja ieņēmumus. 650. Šujmašīnai pietiks. Un varbūt pat braucienam un nedēļai Jūrmalā. Viņa tur nekad nav bijusi. Nekad. Jūru nav redzējusi. Noteikti noīrēs viesnīcu uz veselu nedēļu.
— Vai tiešām tu to izdarīji?
Pazīstama balss. Viņa pacēla acis. Indulis stāvēja pie letes. Tajā pašā vējjakā, ar to pašu apjukušo sejas izteiksmi.
— Tiešām, — Anna kārtīgi salocīja pēdējo pārklāju.
— Skaisti.
— Zinu.
Viņš pamīņājās uz vietas:
— Es domāju, tu adīt esi aizmursusi. Divdesmit gadus nebi rokās ņēmusi.
— Es arī gatavot esmu aizmirsusi. Un šķīvjus mest zemē. Un nervozēt par sīkumiem.
— Skaidrs, — viņš nopūtās. — Tātad, neatgriezīsies?
Anna ieskatījās viņam tieši acīs:
— Bet kamdēļ, Induli? Lai atkal klausītos?
— Es vairs tā nedarīšu.
— Tieši tā. Nedarīsi. Tāpēc, ka manis blakus nebūs.
Pircēja ar diviem bērniem apstājās pie letes.
Lasi vēl: Kad 65 gadus vecais “dīvāna īrnieks” kļuva nekaunīgs, viņa sieva pateica vienu frāzi…
— Atvainojiet, vai šis tiek pārdots? — Sieviete parādīja uz zilo pārklāju.
— Jā, protams, — Anna pagriezās pret viņu. — 20.
— Ņemu. — Pircēja izņēma maku. — Tieši bērnistabai.
— Ietīt?
— Jā, lūdzu.
Indulis joprojām stāvēja blakus. Anna juta viņa skatienu, bet neatskatījās. Veikli ietina pārklāju, pārsēja ar lentīti, pasmaidīja pircējai.
— Paldies par pirkumu.
Kad sieviete aizgāja, viņa beidzot paskatījās uz bijušo vīru:
— Vēl kaut ko, Induli?
Viņš pakratīja galvu un izgaisa pūlī. Vakarā Anna dzēra tēju uz sava mājīgā balkona. Nelielajā telpā bija pieticis vietas pītam krēslam, galdiņam un kastēm ar stādiem. Pavasaris tikko sākās, bet viņa jau iztēlojās, kā šeit uzziedēs pelargonijas. Pretim, ielas luktura gaismā, stāvēja soliņš. Tur sēdēja Indulis. Vienkārši sēdēja un skatījās uz viņas logiem. Anna aizvilka aizkaru.
Ko jūs darītu Annas vietā? Aizvilktu aizkaru vai atvērtu durvis? Dalieties ar saviem stāstiem par sevis atrašanu komentāros!
