– Beidzot viņa ir prom! Domāja, ka ir gudra. Bet viņas nezināja, ka liktenis bija sagatavojis citus plānus. Pagāja divas nedēļas. Birojs turpināja strādāt, it kā Annas nekad nebūtu bijis. Lilija staigāja kā karaliene, baudot katru uzvaras mirkli. Tad kādu dienu pie Laima piezvanīja telefons.
– Halo, Laimas kundze, – sacīja balss no bankas. – Mums ir ziņas par pazudušajiem līdzekļiem.
– Jā, jūs to atradāt? Bankas darbinieka nākamie vārdi lika viņas sirdij apstāties:
– Tas bija svešs cilvēks, tam nebija nekāda sakara ar jūsu darbiniekiem.
Laima nometa klausuli. Viņa bija izmetusi nevainīgu meiteni uz ielas. Kā viņa varēja? Kā varēja noticēt kam tādam? – Kur tagad ir Anna? – viņa nočukstēja. Neviens birojā nezināja. Vajadzēja viņu atrast, pirms nebija par vēlu. Laima mašīna palēnināja gaitu, kamēr viņa pārskatīja tirgus apkārtni. Kur Anna varēja būt?
Tad viņa ieraudzīja – Anna sēdēja pie maza kioska, cieši aptvērusi ceļus ar rokām. Drēbes bija putekļainas. Viņa vairs neatgādināja to dzīvespriecīgo jauno sievieti, kura reiz ienāca birojā pilna cerību.
– Anna!
Anna pacēla galvu, acis iepletās no pārsteiguma. Laima pienāca tuvāk un apsēdās blakus. Cilvēki skatījās, bet viņai bija vienalga.
– Es kļūdījos, – viņa teica maigi. – Man vajadzēja tev uzticēties.
– Nekas, viss kārtībā.
– Nāc atpakaļ. – Pēc pauzes. – Ne kā mana asistente. Kā mana biznesa partnere.
Anna iepletās:
– Ko?
– Tu esi gudra, strādīga un godīga. Man vajag tādu cilvēku kā tu.
– Es… es nezinu, ko teikt.
– Vienkārši saki “jā”.
Anna brīdi nevarēja ievilkt elpu. Tad gandrīz nedzirdami nočukstēja: – Jā.
Lilija sēdēja pie sava galda, apmierināti smaidot. Dzīve bija skaista – Annas nebija, Laima viņai uzticējās, un birojs bija viņas kontrolē.
– Es taču teicu – ja visu dari pareizi, neviens neko pat neaizdomāsies.
Tajā brīdī biroja durvis atvērās. Laima ienāca, augstpapēžu kurpes skaļi klakšķināja pa grīdu.
Lilija ātri piecēlās: – Labrīt.
– Lilija, krāmē mantas. Tu esi atlaista.
– Tā droši vien ir joku spēle?
– Vai izskatos, ka jokoju?
– Es nesaprotu.
– Tu mēģināji iegāzt nevainīgu cilvēku. Es nevaru strādāt ar tādu personu.
Lilijas ceļi kļuva vāji: – Lūdzu, es tikai mēģināju palīdzēt!
Lasi vēl: Šodien sakāros ar jaunu krāpniecības veidu, zvana it kā no VID – kas ir jāzina, lai neuzķertos
Kad atgūsti cerības
Pagāja mēneši. Anna vairs nebija tā pati meitene. Viņa vairs nebija tā kas agrāk. Tagad viņa ienāca birojā elegantā kostīmā, gaita bija pārliecinoša, galva pacelta augstu. Katrs darbinieks paskatījās un čukstēja:
– Tā ir Anna, tā pati, ko reiz atlaida!
– Viņa izskatās kā īsts boss!
Anna aizgāja līdz Laimas kabinetam un klusi pieklauvēja.
– Ienāc, – atskanēja balss.
Anna iegāja, sirds pukstēja strauji.
– Gatava?
– Jā.
– Labi, jo šodien tu paraksties kā līdzīpašniece šim uzņēmumam.
– Es nezinu, ko teikt.
– Nepateicies man. Vienkārši apsoli palīdzēt citiem.
– Apsolu.
Lasi vēl: Neesmu runājis ar savu tēvu 12 gadus, nesen viņš man atsūtīja vēstuli ar vienu frāzi
Un ar vienu parakstu meitene, kas reiz bija bez pajumtes, kļuva par izpilddirektori. Gadu vēlāk Anna sēdēja lielajā kabinetā, kas reiz piederēja Laimai. Viņa skatījās uz jaunu meiteni, kura nervozi stāvēja viņas priekšā. Drēbes bija tīras, bet vecas. Viņa atgādināja Annai pašai sevi.
– Kā tevi sauc? – Anna jautāja maigi.
– Jūlija, – meitene nočukstēja.
Anna paņēma viņas CV. Tas bija gandrīz tukšs. Anna nolika to malā un ieskatījās Jūlijai acīs:
– Pastāsti man savu stāstu, Jūlija.
Jūlija mirkli vilcinājās, bet tad sāka runāt. Viņa izstāstīja par grūto dzīvi, par to, kā palika bez mājām, un par sapņiem, kas šķita nesasniedzami. Anna klausījās uzmanīgi, ik pa brīdim pamājot, un viņas piepildījās ar līdzjūtību un apņēmību.
Kad Jūlija beidza, Anna pasmaidīja:
– Jūlija, es vēlos, lai tu rīt nāc uz biroju. Tu strādāsi ar mani. Ne kā apkopēja vai sekretāre, bet kā mana asistente. Es iemācīšu tev visu, ko zinu.
– Jūs nopietni?
Anna pamāja, viņas balss bija silta un pārliecinoša:
– Pilnīgi nopietni. Es ticu tev, tāpat kā reiz noticēja man. Anna piecēlās un pasniedza viņai roku:
– Laipni lūgta komandā, Jūlija.
Viņas paspieda viena otrai roku, un Anna zināja, ka tas ir tikai sākums. Viņa bija solījusi ne tikai veidot veiksmīgu biznesu, bet arī dot iespēju tiem, kuri, tāpat kā reiz viņa pati, bija nonākuši dzīves malā. Ar katru jaunu dienu Anna pierādīja, ka laipnība un godīgums nav vājums, bet gan spēks, kas spēj mainīt pasauli.
