Pēc vētrainas, darbīgas vasaras vienmēr pienāk rudens. Diemžēl ne visiem tas ir zelta rudens. Dzīve vecumdienās ir pilna izaicinājumiem – vājinās veselība, rodas naudas grūtības. Atliek tikai samierināties, mēģināt būt stiprākam un pārāk nepaļauties uz citiem.
Bet kā palīdzēt veciem cilvēkiem, kurus pat viņu miesīgie bērni redzēt nevēlas? Katram ir sava atbilde uz šo jautājumu. Paskaties vērīgāk, varbūt arī tavam vājdzirdīgajam vecajam kaimiņam vajadzīga kāda palīdzība? Vai arī večiņa, kas sabiedriskajā transportā sarīko traci, nav nekāda skandāliste, bet vienkārši cieš no vientulības? Ne viss ir tik viennozīmīgi no pirmā acu uzmetiena.
Lūk, pārdomas rosinošs stāsts par dzīvi vecumdienās, kuru mūsu portālam uzticējs kāds lasītājs. Krita sniegs. Ziema skaidri lika saprast, ka ir pilnībā atnākusi. Vējš pacēla lielas sniegpārslas līdz pašiem koku vainagiem, bet nākamajā mirklī tās jau virpuļoja gandrīz zem kājām. Šajā laikā ciemats pārvērtās par pasakai līdzīgu vietu. Skaisti. Tā ziemu parasti apraksta grāmatās vai rāda filmās.
Bet sirmajam Sergejam nebija pozitīvu emociju. Gada aukstajā sezonā dienas kļūst ļoti īsas, kas nozīmē, ka jāsarūpē vairāk malkas, pārtikas un ūdens. Un visos šajos punktos situācija bija gandrīz nožēlojama. Malkas večukam pietika tikai pāris dienām, un, lai arī ēdiens bija, ar kartupeļiem, putru un bietēm vien tālu netikt. Paldies Dievam, vismaz aka vēl nebija aizsalusi.
Parasti dēls palīdzēja vecajam vīram un ieradās ciematā ar ūdens, pārtikas un malkas rezervēm. Tās nebija īpaši dāsnas, bet kādam laikam pietika. Pārcelties uz pilsētu pie dēla nebija iespējams: trīs cilvēki Hruščova laika divistabu dzīvoklī nevarēja izmitināt vēl arī večuku, kurš gan pats spēja par sevi parūpēties. Viņam atlika palīdzību gaidīt ciematā.
Bet vēl pirms gadiem pieciem pie Sergeja bieži viesojās vedekla un dēls, atveda pat mazdēlu. Viņam ciematā īpaši patika. Vasara, silts laiks. Var gan zosis padzenāt, gan uz upi aiziet. Bet tagad mazdēls ir pieaudzis, viņa uzskati par dzīvi mainījušies, bet interese par opīti zudusi. Sergejs saprata, ka pat krīt mazdēlam uz nerviem. Un kas tur dīvains, katrs taču pieder pie atšķirīgām paaudzēm.
Bet dēls večuku pievīla. Viņš ar ģimeni devās atvaļinājumā uz vairākām nedēļām, aizmirstot, ka tēvam ir vajadzīgs atbalsts. Sergejs pie sevis sprieda, ka, iespējams, drīz būs jādodas pie kaimiņiem, lai palūgtu aizdot malku. Lai gan tagad tā visiem ir zelta vērtē. Un tad pienāks laiks prasīt arī pārtiku. Ziema vienmēr ir grūta.
Palicis viens ar savām domām, večuks nepamanīja, kā viņa skatiens apstājās pie pagalma krūmiem, kuros kaut kas čaukstēja. Viņa zemes gabalā nekad nav bijuši suņi vai savvaļas dzīvnieki. Dīvaini un interesanti. Ziņkāres dzīts, viņš izgāja ārā, lai noskaidrotu, kas par lietu. Tuvojoties krūmiem, sirmgalvis ieraudzīja mazu izbiedētu kaķēnu, kas baiļu un apjukuma pilnām acīm skatījās viņa virzienā. No kurienes tas te radies? Šeit visi kaimiņi tur tikai pagalma suņus. Viņi skaļi rej, bet nav skaidrs, ko viņi sargā. Vai tiešām ciems ir pilns ar bagātiem cilvēkiem?
Sergejs kaķēnu nolēma ienest mājā, dzīvnieciņš tik maziņš, ka nenosalst. Bet bija nepārprotami skaidrs, ka tas ir šķirnes kaķis, kuram ir īpašnieki. Turklāt tam ap kaklu bija siksniņa. Sergejam īsti nebija ar ko pabarot kaķēnu. Tam negribējās ēst putru, kur nu vēl kartupeļus. Večukam nācās nokāpt pagrabā un paņemt vienīgo sautētas gaļas bundžu, kas bija paslēpta kādai īpašai dienai. Kas pienāks šāda diena, Sergejs nezināja. Tomēr dzīvot ar cerību joprojām ir labāk nekā bez tās. Acīmredzot kaķēns tikai ar savu parādīšanos vien atrisināja izvēles grūtības.
Bet vecais vīrs piedzīvoja vilšanos – mazais negantnieks neēda arī sautēto gaļu. Ar ko gan tevi baro, draudziņ? Acīmredzot nevis ar parastu, bet gan kondensēto pienu. No otras puses, pagaidām tu jūties paēdis, redzēsim, kā rīt uz putru skatīsies. Atvaino, es tev nekādi nevaru palīdzēt. Taču pūkainais dzīvnieks, šķiet, pat nedomāja par ēdienu.
Viņš ar interesi sāka pētīt situāciju, cenšoties iekļūt telpas tālākajos stūros. Tas bija jocīgs skats, vecais vīrs pat jutās aizkustināts. Taču pēc dažām minūtēm viņa uzmanību piesaistīja cita nepazīstama skaņa. Pie mājas vārtiem piebrauca automašīna. Sergejs paskatījās ārā pa logu cerībā ieraudzīt dēla automobili. Bet tas bija svešs spēkrats.
Kā vēlāk izrādījās, bija ieradušie kaķēna saimnieki, kas meklēja savu lolojumu pa visu ciematu. Un kaķēns patiesībā jau bija pieaudzis, vienkārši tas bija mazas šķirnes kaķis. Mazs un, kā izrādījās, ārkārtīgi dārgs. No mašīnas izkāpa jauns vīrietis skaistā mētelī, stādījās priekšā kā Pēteris un sniedza večukam naudu, lai pateiktos par laipnību. Taču Sergejs attiecās.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
