Uzreiz gribu pateikt — es skaidri apzinos, ka šis ir tikai mans personīgais gadījums. Citā situācijā ar citu sievieti viss varēja būt pavisam citādi.
Es vienkārši vēlos pastāstīt par savu pieredzi un secinājumiem, ko izdarīju par attiecībām ar sievietēm nobriedušā vecumā.
Bija laiks, kad nolēmu pārstāt skraidīt pakaļ jaunām meitenēm un nopietni apdomāt domu par ģimeni. Kā mēdz teikt — gribējās beidzot nostāties uz vietas un atrast sievieti kopdzīvei.
Es nepārtraukti dzirdēju frāzi: “Kāpēc tev vajag jaunas? Paņem vienaudzi – šķīrušos vai vienkārši brīvu.” Sak’, pieaugusi sieviete jau būs adekvāta, dzīvē pieredzējusi, prasības un vēlmes skaidras, un arī ķildoties pašai vairs nebūs īpašas vēlmes.
Domāju – loģika tur tiešām ir. It īpaši, jo tajā brīdī man bija diezgan labs kontakts ar kolēģi, kura atklāti izrādīja simpātijas un ik pa laikam piedāvāja kaut kur kopā aiziet.
Un patiešām — pirmie mēneši…
Viss noritēja viegli un dabiski. Mums bija līdzīgs draugu loks, kopīgas intereses un vienmēr atradās tēmas, par ko aprunāties. Arī sadzīvē un personīgajā dzīvē viss ritēja mierīgi un līdzsvaroti — varētu teikt, pat ļoti saprātīgi un ar apzinātu pieeju.
Bija, kas pagatavoja ēst, bija silti apskāvieni. Nebija nekādu lielāku nesaskaņu. Sieviete jau aptuveni piecus gadus bija šķīrusies, bērnu nebija. Es biju patīkami pārsteigts — simpātiska, saprātīga, līdzsvarota. Pašam prāts bija mierīgs un sirds priecīga.
Bieži dzirdēju padomu: “Atrodi sievieti ap četrdesmit un dzīvo mierīgi.” Es pamēģināju un tagad varu teikt — nē, paldies.
Taču mūzika ilgi neskanēja.
Pēc pāris mēnešiem sāka rasties pirmās nesaskaņas — dzīvot manā nelielajā vienistabas dzīvoklī vairs viņai nešķita ērti, un viņa sāka runāt par bērniem, sakot, ka tagad ir īstais laiks vai nekad. Mājas bija pilnas ar dažādiem bukletiem un materiāliem par sieviešu veselību, un dažkārt viņa pievērsa uzmanību tam, ka mēneša cikls esot “piemērots”.
Es saprotu — vēlme pēc bērna ir svarīga un dabiska. Taču mēs pazināmies tikai divus mēnešus, un radīt bērnu tikai tāpēc, ka laiks “steidz”, šķita pārāk ātri un sarežģīti.
Protams, es vēlējos īstu ģimeni, bet vispirms — attiecības, kas būvētas diviem kopā.
Bieži dzirdēju padomu: “Atrodi sievieti ap četrdesmit un dzīvo mierīgi.” Es pamēģināju un tagad varu teikt — nē, paldies.
Pēc nopietnas sarunas viss sāka strauji pasliktināties — nesaskaņas, pastāvīga neapmierinātība, piezīmes par naudu un citām lietām.
Ir vairāk mīnusu nekā plusu.
Pamazām es sapratu vienu ļoti vienkāršu, bet būtisku lietu — sieviete, kas palikusi viena šādā apzinātā vecumā, noteikti nav tāda nejauši. Parasti tas nozīmē vienu no divām lietām — vai nu viņai ir ļoti sarežģīts raksturs, vai arī viņai ir augstas prasības, no kurām viņa nevēlas vai nespēj atteikties.
Manā gadījumā mana paziņa tiešām centās radīt perfekta partneres tēlu, it īpaši, lai piepildītu savu sapni par mātes lomu. Taču, kad es mierīgi lūdzu, lai vispirms dodam laiku mūsu attiecību nostiprināšanai un kopīgas dzīves pamatu izveidei, viņa pakāpeniski pārtrauca spēlēt “ideālās sievas” lomu.
Sākās laiks, kad viņa sāka izrādīt savu patieso dabu — ar visām tās niansēm un īpatnībām.
Šajā brīdī kļuva skaidrs, ka ideālā bilde, ko viņa bija centusies radīt, nebija pilnībā īsta. Sākās sarežģījumi un situācijas, kurās bija jūtamas atšķirības un īstas emocijas, kas agrāk tika slēptas.
Kopumā šī pieredze man ļāva saprast, ka attiecības nav vienkāršs ceļš, un nav tādu vienkāršu risinājumu vai “recepšu” ideālai ģimenes dzīvei. Katrs gadījums ir atšķirīgs, un svarīgi ir saprast, kas patiešām der tev pašam — nevis kādi ir citu padomi vai gaidas.
Vai tev ir līdzīgas pieredzes vai domas par attiecībām ar cilvēkiem, kuriem ir “savdabīgs” raksturs vai īpašas prasības? Kā tu risini tādas situācijas?
Es labprāt uzzinātu tavu viedokli!
