– Evelīna, mīļā, es drīz būšu klāt, – izdzirdēju sava vīra balsi.
Pēc dažām sekundēm istabā ienāca draudzene. Viņa uzreiz saprata, ka es zinu visu. Lai gan situācija varētu būt sarežģīta, es saglabāju mieru un teicu viņai:
– Mans vīrs nav ideāls, un es neesmu pārliecināta, vai tev ar viņu izdosies būt laimīgai. Taču nevēlos būt šķērslis – ja viņš izvēlēsies būt kopā ar tevi, es to pieņemšu.
Pēc šiem vārdiem Evelīna palika klusa. Viņa bija pārsteigta un īslaicīgi iepauzēja, lai apdomātu notikušo.
Kad devos prom no Evelīnas mājām, jutos sarūgtināta — šķita, ka mani ir pievīluši divi tuvi cilvēki. Es izvēlējos nesteidzīgu gājienu uz mājām pa klusākiem ceļiem.
Tad es pēkšņi sapratu, ka man nav kur steigties. Mana meita ir kopā ar maniem vecākiem, un vīram vairs nav jāgatavo vakariņas, tas ir izdarīts manā vietā.
Attiecībā uz manu vīru es biju godīga — ģimenes dzīvē piedzīvoju vilšanos. Cilvēks, kuru mīlēju kopš jaunības, izrādījās ne tik aktīvs, kā biju cerējusi.
Viņš reti iesaistījās mājas darbos un bieži pēc darba atpūtās, kamēr es centos tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Darbs nesniedza lielu finansiālu atdevi. Sākumā mēģināju mainīt situāciju, taču sapratu, ka pārmaiņas ir sarežģītas.
Nākamajā dienā mans vīrs sakravāja mantas un devās pie Evelīnas. Interesanti bija redzēt, cik ilgi šī situācija turpināsies — Evelīnas pacietība ilga aptuveni sešus mēnešus.
Pēc tam, kad viņa viņu lūdza aiziet, mans vīrs atgriezās pie manis, cerot uz sapratni. Tomēr es uzreiz teicu, ka man viņš vairs nav vajadzīgs.
